2 bēdīgi stāsti par naudu

Aprūpe un mantojums

Vecais kungs dzīvoja pansionātā kādā Amerikas kontinenta lielvalstī. Jaunā dāma ieradās šajā pansionātu strādāt par veco ļaužu kopēju, pie viena nolemjot nodrošināt arī savu nākotni. Blaumanim, kā zināms, šādu situāciju vai cik.

Vecajam kungam jaunā sieviete iepatikās arvien vairāk, un, kad viņai beidzas uzturēšanās laiks valstī un bija jāpošas atpakaļ uz dzimto zemi, kur valda iztikas minimums un humpalu bodes, viņš viņu bildināja. Viņa bez īpašas domāšanas teica — jā!

Sākumā nekas, sākumā viss bija labi. Jaunais vīrs izturējās gana delikāti, jo nevēlējās sieviņai sagādāt netīkamus mirkļus. Viņš taču saprata, ka pārāk kvēla mīlestība jauno dāmu pie viņa nesaista.

Tomēr kungs ne mirkli nepieļāva domu, ka no dāmas puses tās bijušas tikai un vienīgi aprēķina laulības, tāpēc kādā brīdī tomēr atgādināja kundzei, ka viņai jāpilda sievas pienākumi... Mantojuma tīkotāja līdz šim bija rīkojusies kā Skārleta O’Hāra — par to es domāšu rīt. Kad rītdiena beidzot pienāca, spilvens bija pieraudāts slapjš. Ko lai dara — par velti nevienam nekas netiek dots un ikvienai spēlei mēdz būt savi noteikumi.

Šobrīd Vecais kungs ir labi aprūpēts, veselība viņam, kādreizējam sportistam, vienmēr bijusi lieliska, sirds stipra, un tagad nu ir jautājums — kurš sabruks pirmais?... Jo viltīgā lapsiņa iekļuvusi slazdā, no kura atpakaļceļa nav ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.

Dzīvoklis un pieraksts

Viņš apprecēja viņu, lai pēc institūta beigšanas nebūtu jābrauc strādāt uz laukiem. Tā teikt, dzīvoklis un pieraksts Rīgā, liela vērtība visos laikos. Viņa ļāvās apprecēties, lai nepaliktu vecmeitās, jo gadi gāja, par īpaši seksīgu viņu grūti nosaukt, un citi rokas un sirds tīkotāji pie apvāršņa nebija manāmi.

Arī sava veida darījums, tikai šai gadījumā — slēpts. Dabiski, šādus laulību mērķus viens otram skaļi nepaudīs!

Cilvēki parasti aizmirst to, ko īpaši atcerēties nevēlas, pie ērtībām ātri pierod un sevišķi necenšas sev atgādināt, kam jāpateicas par labo dzīvi. Tomēr abos varoņos mājoja ļoti spēcīgas pateicības jūtas, pat tāda kā parāda sajūta vienam pret otru — tādi nu reiz cilvēki sagadījušies. Abiem veidojās veiksmīga karjera, abi pa tās kāpnēm devās augšup, viens otru balstīdami un neaizmirsdami paslavēt. Abi kopā audzināja bērnus.

Par to, vai viņi mūžā izbaudīja mīlestību, vai viņiem gadījās sānsoļi, vēsture klusē. Varbūt Dievs viņus pasargāja no spēcīgām jūtām un neparedzamām sekām, kādas tās varētu atnest līdzi. Varbūt Dievs tās viņiem piešķīra, bet abi laulātie bija gana gudri, lai negrautu savu rūpīgi būvēto ģimenes celtni, kuras ķieģeļi, lai arī ar prātu veidoti, tomēr bija stipri un uzticami?... Bet varbūt tā dzīvo lielākā daļa mūsu līdzpilsoņu un tikai nelielai romantiķu saujiņai šķiet, ka viss balstās uz jūtām? Kas zina...

Atziņas no T. Kijosaki grāmatas «Bagātais un atjautīgais dēls»

• Cilvēki, kuriem ir vajadzīga nauda, nekad nekļūs bagāti. Spēju tapt bagātam laupa tieši šī vajadzība.
 
• Cilvēkam ir daudz jāstrādā un jāmācās iztikt bez naudas. Jo vairāk tev vajadzīga nauda, jo vājāka tev vara pār to.
 
• Ir jāatrod iespējas radīt naudu, nevis strādāt tās labā. Nauda rodas no idejām.