Puisis prec mammu, meitene — tēvu (Precētiem cilvēkiem!)

Kāpēc tu viņu nepamani?

Sievietes mēdz apgalvot — vīrietis ir kā bērns. No sievietes nācis un turpat tuvumā vien paliek. Parasti tālākajā sarunā seko garum garš to rūpju uzskaitījums, kuras vienmēr uzņemas sievietes un ar kurām, pēc sieviešu domām, vīrieši nekad netiks galā: ēst gatavošana, drēbju mazgāšana, rūpes par bērniem, pārdomāta naudas tērēšana, cīņa ar birokrātiju un orientēšanās ģimenes izklaides iespējās.

Lai ko varētu iebilst pret šiem stereotipiem, vienā ziņā sievietēm ir taisnība — ja puisis pēc dzīves pie rūpīgas mammas apprec tikpat rūpīgu sievu (un parasti sievas izvēlas tādas, kādas ir bijušas mammas), tad paliek daudz situāciju, kuras vīrietis nekad neiepazīst. Viņš ir paradis, ka ēdiens noteiktā laikā ir galdā, skapī vienmēr kādas tīras drēbes, ko uzvilkt. Viņam nav skaidrs, kā var būt tā, ka mājās ir tukšs ledusskapis vai pirms iešanas uz darba banketu nav balta krekla.

Ja sieva tādam vīram kādreiz stāstītu, cik daudz laika viņai aizņem ģimenes rūpes un ka viņa ir no tām nogurusi, vīrs būtu izbrīnījies. Viņam nebūtu ienācis prātā, ka tas viss ir darbs, kuru kāds dara. Viņam šķistu, ka tas notiek tāpat! Ir gadījies dzirdēt, ka tik cītīgām sievām brīdī, kad viņas kļūst par atraitnēm, dzīve zaudē jēgu ne jau tāpēc, ka zudis cilvēks, bet tāpēc, ka zudis ierastais darba ritms.

Bet tikai tad, ja sievieti no ierindas izsit negaidīta slimība vai pat nāve, vīrietis attopas: kaut kas nav tā, kā vajadzētu, — pusdienas kļūst plānas, netīrie trauki un drēbes krājas, bērni neklausa.

Dīvaini, bet pēc visa sacītā sanāk — nepamanīt sievietes darbu ir daļa no stereotipa, ka sievietes dzīve ir tikai rūpes par māju.

Kāpēc viņa nepamana tevi?

Pasaulē laikam nav vīrieša, kurš nebūtu šķendējies par divām problēmām — sieva nenovērtē pūles, ar kādām viņš pelna naudu, un sieva pārāk viegli to tērē. Viens no šīs šķendēšanās variantiem — stāsts par to, ka sieva visu laiku kaļ nepiepildāmus plānus un izvirza neizpildāmas prasības. Apmēram tā: manējai šķiet, ka esmu miljonārs, kuram viss krīt no gaisa! Tas viss ir daļa no problēmas, kas saucas «neievēroti vīrieša darbi».

Arī sievietes savu otro pusīti bieži izvēlas pēc tā, kāds bijis viņas tēvs. Ja viņš ir bijis rūpīgs cilvēks, kurš sevi nekad nav žēlojis, un vēlāk sieviete nonākusi otra tikpat rūpīga cilvēka rokās, arī viņa var daudz ko nemanīt.

Sievietei var šķist, ka nauda vienmēr aug tajā maciņā, kas vīram ir kabatā, visa mājas tehnika un vīra auto darbojas tāpēc, ka tā rakstīts instrukcijā, bet mājās vīrs tik ilgi visdrīzāk nenāk tāpēc, ka nevēlas, nevis tāpēc, ka kaut kas greizi nogājis biznesā. Un galu galā — ja vīrs atsaka gultā, tad visdrīzāk viņam ir mīļākā, nevis viņa spēkus nokāvis stress.

Un te savu uzvaru svin stereotips — viņam jāvar, jo viņš ir vīrietis. Vīrieša sīkais ikdienas darbs kļūst pamanāms tad, ja kaut kas sabrūk. Ja vīrietis aiziet, saslimst, iet bojā. Pēkšņi atklājas, ka viss, kas kādreiz tik labi darbojies, sāk strauji bojāties, naudas krājumi izsīkst ātrāk, nekā gribētos. Un arī intīmā dzīve kļūst tāda dīvaina. Pat nav uz ko dusmoties.

Normāli?

Ja neviens nekliedz, tad ir normāli. Tā mēdz sacīt. Taču reizēm tie īstie kliedzieni nemaz nav dzirdami. Tie sakrājas un beigu beigās iznāk kā izvirdums. Ierastais izvirduma scenārijs ir apmēram tāds: rodas kāds, kas spēj piedāvāt vairāk par ierasto; jaunais piedāvājums liek pārvērtēt esošo, un neglābjami rodas atziņa — es tam otram esmu bijis neapmaksāts kalps vai kalpone. Izmantotā cilvēka emocijas uzvirmo, un tad vairs nav tālu līdz brīdim, kad gribas pateikt visu un aizcirst durvis. Turklāt bieži tā gribas abiem — gan izmantotajam, gan izmantotājam.

Pēc tādiem notikumiem gandrīz visi atskārš, ka neredzamais nemaz nav tik neredzams un ka patiesībā mēs vienmēr gaidām morālu atzinību par savu darbu. Arī tad, ja darām to tāpēc, ka esam daļa no ģimenes vai par to saņemam algu. Protams, vislabāk, ja līdz šādam izvirdumam nemaz nenonāktu.