Gatavojoties debijas albuma «Židrūnam sāp» izdošanai 2008. gada pirmajā ceturksnī, grupa «Židrūns» klausītājiem piedāvā pirmo radiosinglu no gaidāmā ieraksta — [s:17761].
«Židrūns» dalās ar šosejas šņākoņu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gaidāmajā albumā iekļautas deviņas dziesmas, no kurām viena ir instrumentāla, turklāt ieraksts papildināts ar t. s. «ieskaņu» un «izskaņu». Vairumu dzejas jeb dziesmu tekstu radījis grupas štata tekstu autors inkognito Židrūns, tomēr divās — «Dvaša» un «Džempera dziesma» — izmantotas Pētera Brūvera un Aivara Neibarta vārsmas. Dziesmu vārdi ir latviešu valodā, jo Židrūns uzskata, ka klausītāji vēlas saprast un uztvert niansēti austus vārdu gobelēnus.
Albuma skaņa un dzeja rokas jauna cilvēka neskaidrajā un neviennozīmīgajā pasaules uztverē un nākotnes ideālos. Pēc laiskajiem, ieilgušiem skolas gadiem viņš saduras ar spiedienu, kas prasa ar darbu atmaksāt par to uzticību, pielaidību un sniegto izglītību, kas, kā izrādās, viņā mērķtiecīgi ieguldīta iepriekš. Darbs nozīmē kļūt par skrūvīti smalkā mehānismā, kur jauneklis strādā, jo jūt vajadzību tērēt naudu. Un pēkšņi pār viņu nāk apjausma, ka šī vajadzība viņam ir sveša, ka tā ir iedēstīta viņa smadzenēs skolā un, pats skarbākais, arī ģimenē!
Šo vajadzību uzskatāmi un dedzīgi cenšas stimulēt formā spilgta un skaļa, bet saturā tukša un bezpersoniska pūļa kultūra, ko rada dzīšanās pēc naudas jeb biznesa intereses. Šī «kultūra» tiecas bakstīt un durstīt jaunekli no visām pusēm — pliekana kino, mūzikas, vizuālajām mākslām un literatūras. Brīžiem jauneklim rādās, ka viņš jūtas labi sašņorēts patērētājsabiedrības valgos. Tās vienīgais mērķis ir izmantot viņu kā bateriju jeb patērētāju, kurā par visām varītēm pompozi stumj iekšā tukšu gaisu, par to apmaiņā prasot jau pieminēto naudu un līdz ar to arī vajadzību pelnīt. Un tomēr, nonākot saskarē ar dabas spēku visvarenumu un pirmatnējo skaistumu, no jaunekļa acīm un prāta nokrīt tā sūna, kas mērķtiecīgi tur audzēta skolā! Skatoties uz to, kā daba pamazām, bet neatgriezeniski sagrauž asfaltu uz šosejas, viņš attopas — atkarība no vajadzības tērēt jeb patērēt ir vien šķietamība, un viņš nolemj mācīties no dabas, kas parāda, ka esamības pamatdzinulis ir pašpietiekamība, dvēseles piepildījums un sirdsmiers. Un šo prieciņu iegūšanai nav nepieciešami absolūti nekādi ārēji stimuli. Uzturoties cilvēku sabiedrībā, jauneklis saprot, ka šis viņa jaunais, trīsšķautņainais dzīves ideāls dabā ir krasā pretrunā ar to, uz ko viņu mudina apkārtējā sabiedrība un dzīves sliedes, ko viņš jau paspējis iemīt. Stāsts Židrūna albumā ir par to, kā jauneklim sāp, apzinoties, ka sabiedrība viņu slauc, bet pagaidām viņam vēl nepietiek spēka saraut saites ar to un aiziet dabā!