Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9800585t1h30b7.jpg)
Uz Ziemassvētkiem podā nopirkto eglīti pavasarī mēdz iestādīt pie mājas. Mirgojošu spuldzīšu virtenēm izgreznota un visu apbrīnota, tā gadu no gada priecē mājas saimniekus un ciemiņus.
Lielākoties Ziemassvētku rotā ietērpj klasiskās formas egles, taču kokaudzētavas «Skujenieki» dārzniece Sarmīte Avota piemājas dārzos iesaka izvēlēties ko neparastāku: – Mūžzaļo krāšņumaugu sortiments kokaudzētavās kļūst aizvien bagātāks. Izveidotas tik savdabīgas, apbrīnas vērtas skujkoku formas, dažkārt pat grūti pateikt, kas tas par koku vai krūmu. Šie augi var kļūt par dārza krāšņāko rotu visos gadalaikos.
Nelielā dārzā var stādīt Korejas baltegles (Abies koreana) šķirni «Silberlocke» – tas ir lēnaudzīgs koks ar smailu, konisku, baznīcas tornim līdzīgu vainagu (tas nav platāks par 1,5 m). Dzinumu pieaugums gadā ir tikai 5 – 10 cm, trīsdesmit gadu vecumā skujkoks sasniedz 4 m augstumu. Skujas samērā īsas, druknas un liektas, tāpēc dzinumu gali izskatās sudraboti sprogaini. Pirmie čiekuri aizmetas jau stādaudzētavā, kad kociņš ir astoņus gadus vecs. Ienākušies tie ir violeti zilā krāsā. Jaunībā šī baltegle veido diezgan neproporcionālu, reizēm pat neglītu vainagu, tomēr, pareizi veidota, tā ar laiku pārvēršas skaistā kokā ar vienmērīgi izkārtotiem zariem. Labāk aug auglīgā zemē (tā nedrīkst būt pārlieku mitra), saulē vai pusēnā. Vēlajās pavasara salnās balteglei var apsalt jaunie dzinumi.
Savdabīgs akcents dārzā varētu būt parastais kadiķis (Juniperus communis) «Horstman». Adatainis izaug līdz 3 m augsts, veido gleznu, apmēram pusotru metru platu vainagu ar pārkareniem zariem. Lai tievie zari neaizlūztu no sniega smaguma, pirmos trīs četrus gadus pēc stādīšanas kociņu ieteicams piesiet pie mieta. Vēlāk, kad zari jau kļuvuši stiprāki un resnāki, balsts vairs nav nepieciešams.
Dārzos iecienīta ir Rietumu tūja (Thuja occidentalis), tai izveidots ļoti daudz šķirņu. Ar īpatnējiem, it kā skrūves veidā savītiem dzinumiem izceļas «Spiralis», zilganzaļās skujas ziemā kļūst brūnganas. Šī mūžzaļā piramīda ir līdz 6 m gara, tai ir irdens vainags. Ļoti piemērota ainavu dārziem, jo neslimo un ir stabili ziemcietīga. No citām tūjām izskata ziņā stipri atšķirīga ir «Filiformis» – samērā lēnaudzīgs, līdz 3 m augsts, kompakts, plati konisks koks, diegveida formas šķirne ar gariem, ļoti nokareniem dzinumiem, kas brīvi nokarājas uz visām pusēm. Skujas pelēcīgi zaļas, ziemā brūnganas. Rietumu tūjas stāda vāji skābā līdz kaļķainā augsnē.
Ļoti skaistas zilganzaļas skujas ir Himalaju priedei (Pinus wallichiana) – līdz 20 cm garas, lokanas, sakārtotas pušķos pa piecām. Latvijas klimata apstākļos koks nav pietiekami ziemcietīgs, valsts rietumdaļā un Rīgas apkārtnē gan varētu stādīt miniatūro Himalaju priedi «Nana», kuras izvērstais, blīvais, līdz 1 m augstais krūms līdzinās priedei bez stumbra. Vislabāk tā jūtas piesaulē un aizvējā, valgā, irdenā smilts augsnē. Apstādījumos šīs formas priedītes var izvietot gan pa vienai, gan grupās, stādot apmēram 1 m attālumā citu no citas.
Izcili dekoratīva un krāšņumdārziem piemērota ir Kanādas hemlokegle (Tsuga canadensis) – tai ir plati konisks, līdz 15 m augsts vainags ar nokareniem zariem un ļoti īsām, mīkstām, tumši zaļām, spīdīgām skujiņām. Čiekuri nelieli (1,5 – 2 cm gari), ovāli. Skujkoks ir lēnaudzīgs, jaunībā ēncietīgs, dzinumu pieaugums ir 15 – 20 cm gadā. Šai hemlokeglei ir milzīgs vainags, tāpēc pirms stādīšanas labi jāpadomā, vai izvēlētajā vietā tai pietiks plašuma, jārēķinās vismaz ar 6 metriem. Mazāks augums (līdz 1 m) ir šķirnei «Jeddeloh».
Parastās īves (Taxus baccata) «Fastigiata» zari aug stāvus, veidojot šauru, līdz 2,5 m augstu kolonnu ar vairākām galotnēm. Skujas plakanas, nedaudz saliektas, virspusē – spīdīgas, tumši zaļas, apakšpusē – bāli zaļas. Īves ieteicams stādīt irdenās, labi drenētās, trūdvielām bagātās, neitrālās (līdz viegli kaļķainām) augsnēs. Lai skuju koki neapdegtu pavasara saulē, tiem jānodrošina nedaudz noēnota vieta, ko neapspīd tiešie pusdienas saules stari. Īve ir lēnaudzīga, veido arī ogas. Jāatceras, ka visas īves daļas ir indīgas!
Lai gan ierasts, ka Ziemassvētku kokam jābūt mūžzaļam (tātad eglei vai citam skujkokam, kura skuju zaļums simbolizē dzīvību), elektriskās gaismiņas jauki izskatās arī skujmetes vai kāda lapu koka interesanti izlocītajos zaros. Lapegles stāda saulainās vietās, labi drenētās, auglīgās augsnēs.
Savdabīga ir Japānas lapegles (Larix kaempferi) šķirne «Diana» – tai ir graciozi, gluži kā ilgviļņoti, spirālē savērpti zari un stāvs, līdz 20 m augsts vainags. Vasarā to klāj maigu, zilganzaļu skuju sagša, rudenī skujas kļūst zeltaini dzeltenas. Ziemā izceļas trauslo zaru veidojums. Lapeglei ir arī dekoratīvi, mazām rozītēm līdzīgi čiekuriņi, kas zaros turas līdz nākamā gada pavasarim, pēc skuju nobiršanas tie parasti veido interesantu faktūru. Šķirne ir ātraudzīga – sezonas laikā dzinumu pieaugums var būt pat 30 – 40 cm.
Ļoti izteiksmīga ir Japānas lapegles šķirne «Steef"s Weeping» – stādaudzētavās šķirni parasti potē uz 2 m augsta potcelma. Nokarenie dzinumi akurāti slīgst paralēli stumbram, nereti sniegdamies līdz pašai zemei. Zaru sarkanbrūnā miza visspilgtāk izceļas uz sniega fona.
Uzziņa
Viduslaikos Vācijā un Skandināvijas valstīs zaļais Ziemassvētku koks atradās mājas ārpusē, tas bija kā simbols cilvēku cerībām uz jaunu pavasari.
Telpās eglīte ienākusi līdz ar Mārtiņa Lutera baznīcas reformu. Tās nemainīgais zaļums vēsta par Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvošanu. Arī eglītes rotāšana aizsākusies Vācijā. Degošās svecītes eglītē simbolizē Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.
Padomi
Pirms dodaties uz stādu tirgu, labi apsveriet, kādas formas augs iederēsies jūsu dārzā. Pastaigājiet pa dārzu un iztēlojieties, kāds tas varētu izskatīties pēc vairākiem gadiem. Tā būs vieglāk izvēlēties vietu jūsu Ziemassvētku kokam.
Nestādiet egli, ne arī citu raženi augošu koku pārāk tuvu mājai, žogam vai kaimiņu īpašumam. Koka pārstādīšana prasa daudz pūļu un ne vienmēr dod gaidīto rezultātu. Gadās, ka to nākas pat nocirst.
Iegādājoties kokaudzētavā trīs četrus gadus vecus baltegļu vai kadiķu kailsakņu stādus, jāatceras, ka jaunajā vietā tie jāstāda atbilstoši debespusēm – tā, kā auguši iepriekš (pret ziemeļiem vērstajā vainaga pusē parasti iesien lentīti). Konteineraugus var stādīt, neievērojot īpašus nosacījumus, jo tie jau kopš mazotnes pieradināti mainīt virzienu.
Lai skujkoku vainagam būtu pietiekami blīvs zarojums, to ieteicams apgriezt divas reizes sezonā. Nokareno formu augiem zarus vēlams arī retināt.