Viss jau ir forši. Tomēr problēmas sākas tad, kad no rīta neizdodas uztaisīt «vienu fikso». Parasti tas ir tad, kad sanāk nedaudz ilgāk pagulēt, un tad nu pa galvu un kaklu jāskrien uz darbu. Patiesībā, kamēr tiek skraidīts pa māju un darīts viss, lai varētu veiksmīgi doties ikdienas gaitās, tavs draudziņš pamanās atpūsties. Laikam tiešām visas asinis atrodas lielajā galvā, kura tajā momentā intensīvi domā.

Līdzko sākas vienmuļais ceļš uz darbu, tā kareivis liek par sevi manīt. Ikreiz satraucos, vai pretimnākošie neredz, kā man izspiedusies bikšu priekša. Bieži vien viņš saceļas tik ļoti, ka aizņem visu brīvo telpu biksēs, iespiežoties arī bikšu starā pie kājas. Bail nodarīt sev pāri...

Papildu grūtības sagādā katra skaistule, kura pa ceļam parādās manā redzeslokā — kareivis ikreiz cenšas ieņemt konstantu uzbudinājuma stāvokli. Jūtos kā tāds ērzelis, kuram svarīgs ir tikai viens.

Lai arī darbā vairāk cenšos skatīties monitorā, nevis uz jaunajām un skaistajām kolēģēm, tas nenodrošina man mierīgu dzīvi. Manas domas ir mans ienaidnieks. Atļaujies tikai brīdi padomāt par ko citu, nevis darba jautājumu, un re — jau atkal domas nonākušas līdz sievietēm, izskatam, apakšveļai un… seksam.

Nu i bitīt matos! Goda vārds, gribētos reiz uzzināt to, kas notiek viņa mazajā galviņā. Dažbrīd tas kļūst vienkārši neizturami. Jādodas uz sapulci, bet viņš kā mazs bērns ietiepīgi dara pa savam, līdz nebūs panācis savu.

Dažreiz uztraucos, vai neesmu nosarcis, jo pie manis ir pienākusi kolēģe, lai pakonsultētos, bet man tajā momentā ir «grūtie» mirkļi. Dažreiz viņš vēl pamanās nekaunīgi kustēties! Šaubos, ka to nevar pamanīt.

Ļoti ceru, kolēģes nedomā, ka esmu konstanti nogribējies, bet uz tualeti dodos, lai sevi apmierinātu. Lai arī dažreiz tas tā patiesi notiek…