Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9804982t1h6f03.jpg)
Var būt, ka kāds vēl atceras tos laikus, kad, stāvot rindā pēc desām, bija diezgan svarīgi, ka šajā pasākumā piedalās visa ģimene un, jo vairāk cilvēku, jo labāk. Tas bija būtiski, jo desa bija jāsadala, gaļas vai cīsiņu varēja arī nepietikt un katram pienācās kaut kāds minimums vai maksimums. Atceros, kā mēs ar brāli, kājām ļimstot, stāvējām Elizabetes ielas gaļas veikalā, kur rinda bija izlocījusies kā čūska deviņos līkumos, savukārt rindu uzraudzīja kareivīgi noskaņotas tantiņas. Viņu pamatfunkcija bija rēķināšana. Cik, kam un ko. Citiem vārdiem, prognozēšana, riska izvērtēšana un resursu sadale. Tolaik jauna sekcija bija plānots pirkums un mašīnai krāja naudu gadiem — iemaņas tantiņām bija visai attīstītas.
Tajos laikos es par socioloģiskiem fenomeniem īpaši galvu nelauzīju, bet man likās, ka ģimeņu solidarizēšanās pakāpe bija proporcionāla izsalkumam un vajadzībai pēc pārtikas. Savādā kārtā tas atgādina vēl senākus laikus, kad cilvēkiem bija būtiski uzturēt ciešus un stabilus kontaktus ar savas ģimenes vai pat visas dzimtas pārstāvjiem — citādi nebija iespējams uzturēt saimniecību. Šāds apsvērums liekas loģisks attiecīgos apstākļos. Tomēr apstākļiem ir tendence mainīties.
Cilvēki ir sadalījušies dažādās sociālajās grupās un piederība tām ir tikpat svarīga, cik ģimeniskās attiecības, — brīžam pat svarīgāka, ja runājam, piemēram, par finansēm.
Mūsdienu cilvēkam ir diezgan būtiski apzināties savas iespējas. Tām jābūt pārskatāmām un vienlaikus kaut daļēji prognozējamām, jo viņš vairs nestrādā naturālajā saimniecībā un viņa ģimene visbiežāk ir nukleāra vai arī viņš dzīvo viens. Finansiālās iespējas ir atkarīgas no daudziem nosacījumiem, piemēram, atalgojuma. Faktori varētu būt daudzi un dažādi, bet vismaz daļai iedzīvotāju Latvijā papildu faktors ir vēl kāda ģimenes pārstāvja atalgojums. Tā ir absurda situācija, kas tieši atgādina naturālajā saimniecībā pastāvošās attiecības, bet tas ir fakts.
Jebkura banka piedāvā pakalpojumus, kuriem ir devīze «atļaujies šodien vairāk». Bankas noklusē otru būtiski svarīgu šīs devīzes aspektu «lai mazāk varētu atļauties rīt». Vienīgais izņēmums varētu būt savu uzņēmumu attīstīšana, kur bez bankas investīcijām ir grūti iztikt, un tās var ar laiku atpelnīt, tomēr, dzīvojot šādās mūsdienu sociālajās attiecībās, liela daļa cilvēku strādā t. s. apkalpojošajā sfērā, nevis ražošanā. Tātad vidusmēra cilvēks, kurš varētu gribēt realizēt savas dzīves alkas, piemēram, iegādāties māju, ir tāds, kuram ir fiksēta alga. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir tieši šādi cilvēki. Te nu mēs nonākam pie galvenā. Attiecībā uz kredītu ņemšanu un parādu dzēšanu ilgstoša finansiālā stabilitāte ir pamatnosacījums — vienkārši kredīta apjomam būtu jāsaskan ar attiecīgā cilvēka atalgojumu. Nevis rēķinoties ar ģimenes kopējiem līdzekļiem, ko iegūst visi kopā, ieskaitot vecmāmuļas pensiju, bet gan ar viena, parasta, vidusmēra cilvēka algu. Tās ģimenes, kuras ir paņēmušas kredītu nekustamā īpašuma iegādei, patiesībā ir neapskaužamā situācijā. Eiropā jau šāda pieredze ir bijusi — finansiāls krahs var piemeklēt katru un izkulties no tā var tikai ar lieliem zaudējumiem — šajā gadījumā arī ar psiholoģiskiem un morāliem. Straujais nekustamo īpašumu pārdošanas bums ir lāča pakalpojums, gluži tāpat kā vilinošie banku piedāvājumi. Ņemot vērā, ka pagaidām Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem lielākoties uz jautājumu «Vai jūs viens varat uzturēt ģimeni?», jāatbild noliedzoši, ir paredzams, ka privāti bankroti būs. Iespējams, jāatgriežas pie tantiņu metodēm un, ņemot vērā, ka Latvijā vidusmēra atalgojums, salīdzinot ar Eiropu, ir ļoti zems, rūpīgi jāapsver, kur un kā ieguldīt vai tērēt savu naudu. Lai rīt varētu atļauties vairāk nekā šodien.