Mīlestība laulībā. Kas tas tāds?

Tieši šāda pārliecība divus mīlošus cilvēkus parasti noved līdz altārim. Tikai gaidītās augstākās laimes vietā bieži vien seko sāpīgas vilšanās un salauztas dzīves. Ja vien mēs zinātu, kā saglabāt laulībā dzīvas tās jūtas, kas reiz bija spēcīgākas par visu pārējo uz pasaules!!! Ja zinātu...

Iepazīsimies ar teorijām no Mihaila Ļežepjokova grāmatas «Kā saglabāt mīlestību laulībā». Atmetot emocijas, būsim gatavi katrai Mīlestības transformācijai, kas arī ir ceļš uz īstu Mīlestību.

Marsa un Veneras divkaujas

Atveriet jebkuras mājas durvis, un jūs ieraudzīsiet baisu bezdibeni, kas šķir tos, kurus pieņemts saukt par tuviem cilvēkiem. Kāpēc tā? Tāpēc, ka cilvēku sirdis pārņēmis slēpts aizvainojums un slepena vēlēšanās atriebties par vilšanos, kura piemeklējusi ģimenes dzīvē.

Grūti noticēt, bet fakts ir tāds, ka pasaulē noris mūžsens nerimstošs karš starp vīrieti un sievieti. Viens no tā galvenajiem iemesliem ir tas, ka mēs, sievietes un vīrieši, esam tik dažādi, tik daudz viens par otru nezinām un neesam vienojušies par galveno: par kopējo vērtību sistēmu.

Vīrieši — mani nenopietni draugi

Spilgts piemērs atšķirīgai pasaules uztverei ir vīrieša un sievietes redzes fenomens; vīrieša objektīvs ir tuneļveida, sievietei — panorāma. Komiski, bet, ja kādu lietu drēbju skapī vai ledusskapī pārvieto kaut nedaudz pa labi vai kreisi, vīrietis var nomocīties pazudušās lietas meklējumos un tā arī to neatrast.

Tāda «izklaidība» vispār ir raksturīga vīriešiem, kaut precīzāk būtu teikt — tā nav izklaidība, bet koncentrēšanās uz konkrētu lietu. To izraisa vīrieša vadošā — seksuālā — enerģija. No vienas puses, vīrietis ir atkarīgs no tās, jo tā viņam diktē spēles noteikumus. No otras puses, lai justos kā vīrietis, viņš pastāvīgi sevī kultivē seksuālo emociju, ko uzlādē ar konkrētām lietām. Nu, piemēram, viņam vajag redzēt tieši to sievietes ķermeņa daļu, kura viņu uzbudina. Tās var būt krūtis, kājas, mati utt. Tā tas ir, un tāds pasaules redzējums dominē visā viņa dzīvē, viņš vienmēr akcentē atsevišķus priekšmetus, nevis ainu kopumā.

Arī vīrieša vēlēšanās iegūt daudzas sievietes ir saistīta ar nepieciešamību nemitīgi augstā līmenī uzturēt sevī seksuālo emociju. Tās pazemināšanās vīrietim ir līdzvērtīga dzīvības enerģijas zudumam; bez tās viņš nespēj ne radoši strādāt, ne riskēt, ne pelnīt naudu. Bet kā tad bez tā?

Ak, tu mana prātīgā ragana!

Sievietei šajā dzīvē ir pilnīgi cits uzdevums. Viņas programma — laist pasaulē un nosargāt savus pēctečus. Viņa nevar atļauties būt izklaidīga, un panorāmas redzes leņķis sievietei nepieciešams tiešā un pārnestā nozīmē. Kaut vai tāpēc, lai vienlaikus atrastu vīrieti:

1) ar veselu un spēcīgu ģenētisku kodu,
2) tādu, kurš ir pietiekami bagāts un iznesīgs, lai spētu nodrošināt viņu pašu un kopīgos bērnus.

Sievietes seksuālā enerģija pa īstam atraisās tikai tad, kad viņa ir izpildījusi savus dabas dotos uzdevumus: laidusi pasaulē bērnus, palīdzējusi tiem nostāties uz kājām, kā arī nodrošinājusi savu eksistenci. Materiālā neatkarība noņem bailes, un sieviete iegūst izvēles brīvību un drosmi mesties dzīvē. Kā likums, tas notiek, sasniedzot 40 gadu slieksni. Taču ir viens «bet»: šajā vecumā viņas vienaudži pārsvarā interesējas par daudz jaunākām sievietēm, un arī morāles principus nav tik viegli pārkāpt... Bet atraisītajai seksuālajai enerģijai ir nepieciešama izpausme! Tāpēc sievietēm šajā vecumā bieži tiek novērots radošs pacēlums: viņas raksta dzejoļus, romānus, sāk gleznot — tā reducējas viņu seksuālā enerģija.

Tikai nekļūsti iedomīga

Starp citu, arī vīriešiem tiek novērots šāds process, tikai viņiem tas noris visas dzīves garumā. Neapmierināta seksuāla enerģija tiek realizēta aktīvā darbā. Ja tās spēks virzīts uz radošu darbību, rodas mākslas šedevri, zinātnes sasniegumi. Protams, īsti ģēniji ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi, bet tehnisko progresu noteikti virza vīrieši.

Svētki beigušies, lai dzīvo svētki!

Grāmatā «Kā saglabāt mīlestību laulībā» loģiskas izpētes ceļā tiek pierādīts, ka mīlestība tās klasiskajā izpratnē laulībā praktiski nav iespējama. Vispirms jau tāpēc, ka cilvēki gaida iemīlēšanās turpinājumu, kura viņus visbiežāk ir ievedusi laulībā, taču iemīlēšanās ir emocija, kura, tāpat kā visas citas emocijas, ātri pāriet. Pa pēdām tai vajadzētu nākt citām jūtām — mīlestībai, kur galvenais ir rūpes un atbildība.

Taču tam cilvēki, kā likums, nav gatavi, jo nav radināti tajā redzēt ne skaistumu, ne prieku; visur tiek apdziedāti iemīlēšanās svētki. Kad svētku vietā sākas rūpes, cilvēki jūtas aizvainoti un meklē iemeslus iemīlēšanās izsīkumam, vainojot partneri, ka viņš ir mainījies, nav attaisnojis cerības, nav izpildījis savus solījumus un tā tālāk.

Ja mīlestība laulībā praktiski nav iespējama, tad ko gan autors piedāvā vietā, transformācijas ceļā vadot soli pa solim pretī īstai Mīlestībai?