Iemīlēšanās periods nav nekas cits kā reklāmas kampaņa. Tā vismaz uzskata grāmatas «Kā saglabāt mīlestību laulībā» autors, psihologs Mihails Ļežepjokovs.
Jūtu tirgus
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No tā, cik bagātīgi tas būs sponsorēts un pareizi organizēts, būs atkarīga visa mīlas maratona veiksme. Tikai kampaņas mērķi ir dažādi: vīrietim — kaislības apmierināšana, sievietei — laulība. Ņemsim vērā, ka tie visi ir dziļas zemapziņas procesi, kurus cilvēki rūpīgi slēpj viens no otra vai neierauga vispār, un tieši tāpēc attiecības kļūst slimīgas un absurdas.
Pati par sevi iemīlēšanās ir skaista. Bet problēma ir tā, ka mēs neprotam vienkārši tāpat priecāties par šīm jūtām, tāpēc, ka uzreiz izvirzām sev mērķi: noteikti iegūt sev iepatikušos objektu. Mēs esam cīnītāji, un mums jāuzvar. Mēs neprotam tāpat vien priecāties par iemīlēšanās skaistumu, izbaudīt šo reto sajūtu. Mēs nevaram tāpat vien maigi piekļaut sev cilvēku un viegli atlaist, mums gribas viņu iegūt sev uz visiem laikiem. Bet iegūt mēs varam tikai to objektu, kurš no mums ir atkarīgs. Kad esi iemīlējies, pats kļūsti atkarīgs. Tāpēc katrs labāk vēlētos, lai iemīlas viņos. Labāk justies kā izredzētajam, nevis atkarīgajam. Labāk būt stiprajam, ne vājam.
Vekseļi un ķīlas
Iemīlēšanās sagūsta cilvēku un sāk ar viņu manipulēt. Viņš (viņa), kaisles vadīts(a), cenšas izpatikt un izpatikt savai(am) izredzētajai(am), bet tad vienā brīdī sāk izvirzīt pretenzijas, sakot: «Tu nedrīksti mani pamest, tāpēc, ka es Tevi mīlu!» Šī doma iemīlējušos galvā, ja viņi ir kļuvuši par attiecību iniciatoriem, rodas automātiski. Tādējādi arī otra puse nokļūst atkarīgā lomā, jo viņu māc vainas sajūta par to, ka liek otram ciest. Izveidojas dīvaina un paradoksāla situācija: tu it kā esi parādā kādam par to, ka viņš tevi iemīlējis. Loģiski spriežot, parādniekam būtu jāsaņem pateicība par to, ka viņš kādam devis iespēju izjust īpašas sajūtas.
Vairumā gadījumu vīrietis vienmēr jūtas vainīgs attiecībā pret viņā iemīlējušos sievieti, it īpaši tad, ja viņiem ir bijušas seksuālas attiecības. Vainas sajūta — neatkarīgi no dzimuma — var rasties tikai tādā gadījumā, ja uzskatām, ka kādu izmantojam. Vīrieši ir vairāk pakļauti šim kompleksam, jo jau no paša iemīlēšanās sākuma slēpj no sievietes savu tik dabisko amorālo mērķi — vēlmi apmierināt savu dzimuminstinktu. Un vīrieša bailes tikt atmaskotam nenovēršami noved pie sadursmes pašam ar sevi un ar sievieti.
Kaifs un laulība
Mēs maldīgi esam pieņēmuši, ka laulība ir iemīlēšanās turpinājums. Un ka laulībā cilvēkus vieno vienīgi Mīlestība. Laulība visupirms ir valsts mākslīgi radīta institūcija ar mērķi laulātajiem uzlikt par atbildību un pienākumu pašiem rūpēties vienam par otru, tādējādi atslogojot valsti no atbildības par katru indivīdu atsevišķi. Visos laikos tieši ekonomiskā puse laulībā ir bijusi pati svarīgākā. Par pamatu cilvēku apvienošanai ģimenēs veiksmīgi tiek izmantots cilvēces dzimuma turpināšanas instinkts.
Propagandējot ģimenes saišu vērtīgumu (Piedodiet šo banalitāti! — M. Ļežepjokovs), vecāki ģimenē nodod bērniem nepareizas zināšanas un uzskatus par laulību. Valsts pamatšūniņa — ģimene — tā tiešām būtu attīstījusies sabiedrība, ja vien cilvēki kā emocionālas būtnes nebūtu sajaukuši visu kopā. Nespēja skaidri nodalīt iemīlēšanos (dzimuminstinktu), mīlestību (smalko dvēseles pasauli) un laulību (materiālo pasauli) — padarījušas nestabilu un vāju ne tikai ģimeni, bet būtiski novārdzinājusi valsts sistēmu kopumā.
Iemīlēšanās kā emocija ir ļoti nepastāvīga, un to pavisam drīz nomaina citas. Tikai viena lieta dzīvē ir stabila — nepieciešamība ik dienas nodrošināt savas materiālās vajadzības. Tāpēc, kad tiek domāts par precībām, domājam arī par cilvēka turību, ne tikai par viņa ārējiem dotumiem un seksapīlu. Seksuāla emocija rodas uzreiz, krietni pirms nākotnes plāniem. Bet, jo tālāk attiecības attīstīsies, jo skaidrāk tajās skanēs finanšu nots, īpaši tad, ja viens no partneriem (visbiežāk tā ir sieviete) būs nomērķējis uz laulību.
Neviens nav vainīgs
Tam, kurš iemīlējies, jāatceras, ka visi cilvēki ir atkarīgi no emocijām. Un, galvenais, galvā jāpatur pārliecība, ka neviens nav vainīgs, ka esam iemīlējušies, — tātad nebūs jāizvirza nepamatotas pretenzijas otram cilvēkam, un konflikts neradīsies. «Neviens nav vainīgs, ka esmu iemīlējies!» — tā arī būtu jāieraksta savā dienasgrāmatā! «Un es neesmu vainīgs, ka kāds ir iemīlējies manī.»
Tomēr tam, kurā kāds iemīlējies, vajadzētu atbrīvoties no maldīgās pārākuma apziņas: «Ja reiz mani izvēlējās, tātad esmu īpašs!» Tas ir dabas nopelns, ne mūsējais. Vīrieši, kuriem ir noteikta veida hromosomas, reaģēs uz to sievieti, kuras hromosomu veids ir viņam atbilstošs.
To apstiprina eksperimenti, kad no vairuma sieviešu naktskreklu vīrietis izvēlējās tieši to, kura smarža piederēja īpašniecei ar atbilstošo hromosomu tipu.
Tāpat jāatbrīvojas no malda, ka seksuālā vēlme, tās apmierināšana it kā liek mums izmantot otru cilvēku. Ja cilvēks pats ir piekritis seksuālām attiecībām, tad ne tāpēc, ka tika piespiests, bet tāpēc, ka arī viņš to vēlējās, bija arī viņam kāds labums. Vainas sajūtai te nav vietas. Vainas sajūtai vispār nav vietas tur, kur baudu gūst abi!