Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9807649t1h8b81.jpg)
Vai nespēja lasīt nozīmē «stop» zīmi bērna nākotnes mērķiem?
Iespējams, ne visi ir dzirdējuši par savādo kaiti disleksiju — specifiskiem lasīšanas traucējumiem. Taču dažādi avoti vēsta: disleksija ir no 4 līdz 10% iedzīvotāju. Viņu vidū mēdz būt ģēniji, miljonāri, karaļi un prezidenti. Tā, piemēram, zinātnieks Alberts Einšteins, valstsvīrs Vinstons Čērčils, Zviedrijas kroņprincese Viktorija, uzņēmēji Ričards Brensons un Bils Geitss, rakstnieks Hanss Kristians Andersens, aktieris Toms Krūzs, dziedātāja Bārbra Streizande un citi cietuši no lasīšanas traucējumiem.
Visvairāk disleksija izpaužas sākumskolā, taču lasīšanas grūtības saglabājas visa mūža garumā. To derētu zināt gan vecākiem, gan skolotājiem, un tāpēc, kā uzskata Liepājas Pedagoģijas akadēmijas (LPA) pedagoģijas katedras lektore, veselības zinātņu maģistre Baiba Trinīte , ir vērts parunāt par šo savdabīgo traucējumu, kuram ir neiroloģiska izcelsme.
Kas sēž zem egles?
Cilvēki, kuriem piemīt disleksija, nelasa tādā veidā, kā to dara vairākums, vai arī viņi var tehniski pareizi izlasīt jebkuru tekstu, taču nespēj to saprast, uztvert. Piemēram, izlasījis frāzi «zem egles sēž zaķītis», bērns nespēs atbildēt uz skolotāja jautājumu: «Kas sēž zem egles?»
Te uzreiz būtu jārunā par attieksmi, uzskata maģistre. «Tāpat kā skolās neformāli tiek kultivēts dalījums «svarīgajos» un «nesvarīgajos» mācību priekšmetos, arī lasīšana sākumskolā ir nolikta tādā kā pārākajā pakāpē. Galvenais uzstādījums — lai bērns prastu lasīt, rakstīt un rēķināt. Protams, ir svarīgi, lai bērni lasītu, bet tie, kuri to var! Ko darīt tiem, kam nav potenciāla šīs spējas attīstīšanai? Vai bez lasīšanas cilvēks nevar sasniegt mērķi? Visi iepriekš minētie cilvēki to ir spējuši, kaut arī viņiem bija disleksija. «Nespēju lasīt nevar uzskatīt par iemeslu nespējai īstenot savus mērķus,» cieši pārliecināta Baiba Trinīte. «Protams, var runāt arī par cēloņiem, izpausmēm, terapiju, bet, manuprāt, svarīgāks ir jautājums, vai tas, ka tu nespēj lasīt, tiešām uzliek «stop» zīmi taviem nākotnes mērķiem.» Tas noteikti tā nav, pārliecināta Baiba Trinīte, jo šie cilvēki var kļūt gan par labiem arheologiem, brīnišķīgiem dziedātājiem vai māksliniekiem. Diemžēl statistikas dati liecina, ka bieži vien bērni, kuriem ir lasīšanas traucējumi, vidusskolā nenonāk, jo «atkrīt» jau pēc devītās klases. Toties arodskolās ir milzīgs procents bērnu, kuriem ir disleksija.
Vai Latvijā esam tik bagāti ar cilvēkiem, ka atļaujamies šādi izniekot cilvēkresursus? — jautā maģistre. Nedabūjis ieejas biļeti vidusskolā, bērns, kuram ir disleksija, nevar iestāties arī augstskolā. Un esam pazaudējuši gan kādu mākslinieku, gan vēsturnieku arheologu, gan pasaules apceļotāju, jo bērniem, kam ir disleksija, diezgan bieži IQ jeb intelektuālo spēju koeficients ir augstāks par vidējo. «Tie ir einšteini, anderseni un geitsi. Taču reālajā dzīvē viņi nespēj beigt skolu, jo ir nesekmīgi,» secina veselības jautājumu speciāliste.
Diagnoze uz mūžu
Disleksijas dēļ bērni lasa kļūdaini, lēni vai nesaprot izlasīto. Tas nav slinkuma vai negribēšanas dēļ, šie bērni bieži vien ir uzcītīgāki nekā tie skolēni, kuriem nav šādas problēmas, pārliecināta Baiba Trinīte. «Disleksija ir diagnoze uz mūžu, un bērnam ir jāmācās skolā tādam, kāds viņš ir. Skolotājam tas būtu jāņem vērā, nevis jāstrādā tikai ar labākajiem, kā tas nereti notiek.»
Kā atšķirt, vai bērnam ir disleksija vai arī viņš vienkārši ir slinks? Savulaik taču arī pasaku meistara Andersena manuskriptus redaktors svieda atpakaļ, sakot, ka tādus ķeburus nelasīs. Acīmredzot arī viņš nesaskatīja atšķirību starp nevīžību un objektīvu īpatnību. «Protams, nevajadzētu krist no viena grāvja otrā un uzskatīt, ka visiem, kuriem ir grūtības ar lasīšanu, piemīt disleksija, jo skolā ir arī slinkie bērni,» saka Baiba Trinīte. «Tieši tāpēc ir jārunā ar skolotājiem, jo disleksijai ir virkne raksturīgu pazīmju.»
Ja skolotājs spēj identificēt klasē bērnu ar disleksiju, viņš jau par 50% ir uz pareizā ceļa, norāda speciāliste. Piemēram, bērnam ar sliktu dzirdi skolotājs taču neizvirzīs tādas pašas prasības kā bērnam, kuram nav šādu traucējumu. Attieksme būs citāda. Tāpat, ja skolotājs pamanījis klasē bērnu, kam ir disleksija, viņš sapratīs, ka ar šo bērnu vajadzētu strādāt citādi. Tāpēc par lielāko nelaimi Baiba Trinīte uzskata to, ka skolotājs šādus bērnus nepamana.
«Viņš ir slinks, paviršs, nav uzmanīgs — diemžēl šādi stereotipi valda skolā,» akcentē speciāliste. Un bērns jau 1.–2. klasē spiests dzīvot stresā, iet uz skolu ar vienu vienīgu domu — man tur neveiksies. Skolotājam vajadzētu tikai nedaudz mainīt attieksmi, jo no tās ir arī atkarīgs, vai pārējie bērni atstums vai pieņems klasesbiedru, kam ir disleksija. Attieksmei vajadzētu būt šādai: «Es saprotu, ka tev ir problēma, un es centīšos tev palīdzēt. Es redzu, ka tu esi pakritis, un es nevis pasperšu ar kāju, lai tev būtu sāpīgāk, bet pasniegšu roku un mēģināšu pavilkt tevi uz augšu…»
Tad, liekot roku uz sirds, mēs varēsim teikt, ka skolotājs patiešām ir profesionālis visaugstākajā līmenī.