Klonēšana — cilvēces nākotne vai strupceļš?

Protams, šajos vārdos ir sava daļa ironijas, tomēr grūti apstrīdēt — lai gan nabaga Dollijas mūžs bija tik īss, tas izsauca visīstāko sensāciju. Skotijas Roslina institūta zinātniekiem, pārnesot šūnu kodolus, pirmo reizi bija izdevies klonēt zīdītāju! Pasaules sabiedrības apziņā šis atklājums radīja apjukumu, paverot ceļu mūžīgajiem eksistenciālajiem jautājumiem par dzīvības jēgu, neaizskaramību un unikalitāti. Līdz šim nesatriecamajām mūsu esamības paradigmām negaidot it kā bija norauta noslēpuma aura. Šķita — vēl tikai mazs solītis un zem klonēšanas konveijera noliks arī cilvēku, par ikdienu kļūs cilvēka rezerves orgānu «ražošana», nemirstība taps par izredzētas sabiedrības daļas izpriecu un mūsu turpmākā dzīve ritēs pēc scenārija, kas tik «iedvesmojoši» aprakstīts, piemēram, slavenā fantasta Oldesa Hakslija satīriskajā antiutopijā «Brīnišķīgā jaunā pasaule».

Jau apritējuši pieci gadi, kopš Dollijas mumificētās atliekas katrs var aplūkot Edinburgas Karaliskajā muzejā, un, šķiet, ir vietā uzdot jautājumu — kas notiek klonēšanas lauciņā mūsdienu pasaulē? Kas šodien ir klonēšana — mūsdienu zinātnes nākotne vai arī viens no tās sensacionālajiem strupceļiem?

Iespējams, bet neefektīvs process

Tūlīt pēc tam, kad atklātībā parādījās ziņa par Dolliju, amerikāņu zinātnieki pavēstīja par divu pērtiķu klonēšanu. Jau nākamajā gadā embriologu grupa Rjūzo Janagimači vadībā uzsāka sērijveidā klonēt peles, Teksasas universitātes zinātnieki radīja pasaulē pirmo klonēto kaķi Sisī (no angļu Carbon Copy). Kalifornijas kompānija «Genetic Savings & Clone» pat sāka nodarboties ar mājdzīvnieku klonēšanu, tomēr jau 2002. gadā bankrotēja, jo trijos pastāvēšanas gados bija izdevies pārdot vien divus klonētus kaķēnus, no kuriem katrs maksāja 50 tūkstošus dolāru.

Īstu apvērsumu klonēšanas tehnoloģijas solīja lauksaimniecībā un lopkopībā. It sevišķi japāņu un ķīniešu zinātnieki ne mirkli nav pārtraukuši klonēšanas eksperimentus, kuru mērķis ir elites ganāmpulku izveide. 2005. gadā japāņiem izdevās noklonēt 12 teliņus, no kuru genoma bija izslēgti gēni, kas atbild par govju trakumsērgas rašanos. Govis visā pasaulē ir visvairāk klonētie dzīvnieki. 2007. gada sākumā ASV Pārtikas un zāļu uzraudzības pārvalde oficiāli atļāva lietot pārtikā gaļu un pienu, kas iegūti no klonētiem dzīvniekiem, jo bija secinājusi, ka tie ne pēc garšas, ne pēc savas ietekmes uz cilvēka organismu ne ar ko neatšķiras no tiem, kas parādījušies pasaulē dabiskā ceļā. Tas gan nenozīmē, ka patērētāji domā līdzīgi, turklāt viņus attur arī fakts, ka klonētās liellopa gaļas pašizmaksa ir 124 reizes (!) augstāka nekā parastās.

Ar klonēšanu pēdējos gados ir mēģināts saglabāt vairākas izmirstošu (bet ne izmirušu, jo klonēt var tikai ģenētisko materiālu no dzīvu dzīvnieku šūnām) dzīvnieku sugas. Amerikāņu firma «Advanced Cell Technology» paziņoja par nodomu klonēt Dienvidamerikas vērsi gauru un spāņu kalnu kazu bukardo. Mēģinājums klonēt gauru gan beidzās neveiksmīgi (no vairākiem simtiem embriju pasauli ieraudzīja viens, un arī tas nodzīvoja vien dažas dienas).

Kāda vieta klonēšanai ir cilvēces pastāvēšanas nākotnes ainā? — Tas, ko pieredzējām ar aitu Dolliju, bija grūts, sarežģīts un negaidīts zinātnieku sasniegums, kad ar veģetatīvās pavairošanas metodi izdevās reproducēt zīdītāja organismu. Pati par sevi klonēšana dabā nav nekas neparasts — ar līdzīgu metodi tiek pavairoti zemeņu, augļu koku stādi — faktiski par klonēšanas paveidiem var uzskatīt visus gadījumus, kad vairošanās nav saistīta ar dzimumprocesu. Jau drīz pēc Dollijas klonēšanas kļuva skaidrs, ka zīdītāju klonēšana ir principā iespējams, bet ļoti neefektīvs process. Vai klonēšana ir strupceļš? Drīzāk nav nekādu lielu cerību, ka tā varētu būt saimnieciski nozīmīgs dzīvnieku pavairošanas veids, jo tās efektivitāti dažādu iemeslu dēļ joprojām nav izdevies būtiski palielināt, — uzsver bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes zinātnes prorektors Indriķis Muižnieks (attēlā).

Viņa teikto apstiprina ASV firmas «ViaGen» pieredze, pēc amerikāņu jātnieces Čārmiānas Džeimsas vēlmes klonējot viņas sacīkšu zirgu Skemperu, kurš līdz tam desmit gadus bija nepārtraukti uzvarējis profesionālās rodeo kovboju asociācijas sacensībās, nesot savai saimniecei miljonu dolāru honorārus. Nav nekādas garantijas, ka Kleitons (Skempera klons) būs līdzīgs oriģinālam ne vien pēc izskata, bet arī pēc sportiskajām spējām.

Kas ir klupšanas akmens?

Tūlīt pēc sensacionālās vēsts par pirmā zīdītāja klonēšanu pie pētījumu grupas vadītāja Jana Vilmuta Skotijā vērsās simtiem cilvēku — galvenokārt sievietes — ar lūgumu klonēt arī viņas. Vairākās pasaules valstīs veica aptaujas par to, kādas personības sabiedrība uzskata par klonēšanas vērtām. Britiem šķita, ka nenāktu par ļaunu noklonēt princesi Diānu vai arī māti Terēzi. (Interesanti, ko uz šādu jautājumu atbildētu latvieši?)

Ekscentriskais amerikāņu fiziķis Ričards Sids paziņoja par nodomu drīzumā klonēt cilvēku, apgalvojot, ka jau pēc pāris gadiem ik gadu piedzimstošo klonēto bērnu skaits sasniegs vairākus simtus tūkstošus. 2002. gada 26. decembrī odiozā raelītu sekta ASV nāca klajā ar paziņojumu, kurš nebija apstiprināts ne ar kādiem pierādījumiem, par pirmā klonētā cilvēka — meitenītes Ievas — piedzimšanu. Cilvēka klonēšanas entuziastu vidū bija arī nopietni mediķi — piemēram, slavenais amerikāņu speciālists pāru neauglības ārstēšanas jautājumos Panaijotis Zavoss un Itālijas Reproduktīvās medicīnas asociācijas prezidents Severino Antinori. Pasauli, kurā klonēšana tik ļoti ir kļuvusi par ieradumu, ka visi ļaudis ir dvīņi, savos romānos visai baisi attēlojis fantasts Bernārs Verbers. «Viņi izvēlējās pašu skaistāko, gudrāko un dzīvesspējīgāko un pārējos nogalināja» — vai šāda cilvēces nākotnes aina nešķiet gana «iedvesmojoša»?

Cik tālu šodien īsti ir pavirzījusies ideja par cilvēku klonēšanu? Indriķis Muižnieks uzsver — diezgan droši var apgalvot, ka šobrīd uz Zemes nedzīvo neviens mākslīgi klonēts cilvēks. Kāpēc tā, ja jau šodien dzimst simtiem bērnu, kuri attīstījušies no mēģenē apaugļotas olšūnas, kas pēc tam implantēta sievietes dzemdē? Ja runājam pavisam teorētiski, atliek taču tikai izņemt no olšūnas tās kodolu un tā vietā ielikt klonējamā objekta ķermeņa šūnas kodolu! Arī profesors Muižnieks apstiprina, ka cilvēka klonēšanas fiziskā puse patiesi ir aptuveni šāda — protams, krietni vienkāršotā variantā. Pēc šūnu kodolu pārneses olšūna ar jauno kodolu dalās un aug, līdz izveidojas auglītis, kuru ievieto surogātmātes ķermenī, kur tas pilnībā attīstās līdz dzemdībām. (Gluži pretēji izplatītajam priekšstatam, ka klonētie indivīdi rodas mēģenēs. Tomēr diez vai kādam izdotos masveidā klonēt Hitlerus, Staļinus vai vēl kādus vēsturiskus ļaundarus — tas nav iespējams kaut vai tāpēc, ka personības īpašības klonēšanas ceļā netiek nodotas.) Kāpēc tad mūsu vidū vēl nestaigā kloni? Un vai kādreiz staigās? — Pavīdēja ziņas, ka amerikāņiem ir izdevies ļoti agra embrija stadijā kaut ko noklonēt un ka šis embrijs ir iznīcināts. No zinātnes viedokļa gan cilvēka klonēšana nav nekas pārāk interesants un lietderīgs. Nav skaidrs, cik identiski būtu šie klonētie organismi, kā arī, vai šūnu saplūšanas procesā nerastos vēl kādas nevēlamas mutācijas, par kurām ir ļoti pretrunīgas ziņas. Pat cerot, ka varētu izveidoties ļoti ģeniālu cilvēku kopa vai izcilu lopu ganāmpulks, šajā procesā pastāv daudzas tīri teorētiski neatrisināmas problēmas. Ir bijuši arī mēģinājumi viena dzīvnieka olšūnā klonēt cita dzīvnieka šūnu kodolus, bet arī tas pašlaik ir tikai teorijas līmenī, — uzsver Indriķis Muižnieks.

No pavairošanas tehnikas viedokļa galvenais klupšanas akmens izrādījies klonēšanas ārkārtīgi zemā efektivitāte. Fantastu izsapņotais cilvēku un klonu karš mums nedraudot kaut vai tāpēc, ka, lai varētu nopietni cerēt kaut uz viena klonētā zīdaiņa piedzimšanu, būtu jārada simti «rekonstruētu» augļu, kuri būtu jāimplantē simtiem surogātmāšu.

Tieši klonēto embriju lielā mirstība kļuvusi par galveno praktisko šķērsli, kas sakarsušākajiem zinātnes prātiem tā arī nav ļāvis iegūt vēlamo rezultātu. Pētnieki šajā sakarā ir izteikuši visdažādākos pieņēmumus, tomēr viens ir skaidrs — par dzīviem organismiem pārvēršas ne vairāk kā divi procenti no pārveidotajām olšūnām.

Kloni un dvēsele

Vairākumā Rietumu valstu mēģinājumi klonēt cilvēku ir aizliegti ar likumu (tas gan ne visur attiecas uz līdzīgiem eksperimentiem ar cilvēku embrijiem). Cilvēka klonēšana ir oficiāli aizliegta ASV, Eiropas Padome 1997. gadā pieņēma īpašu papildprotokolu Konvencijai par cilvēktiesībām un biomedicīnu, uzsverot, ka «cilvēka industrializācija, ar iepriekšēju nodomu radot ģenētiski identiskus cilvēkus, ir pretrunā ar cilvēka cieņu». Valstu vidū, kuras parakstīja šo dokumentu, ir arī Latvija un Igaunija. Līdzīgi formulējumi lasāmi UNESCO Universālajā deklarācijā par cilvēka genomu un cilvēka tiesībām un ANO 2005. gada Deklarācijā par klonēšanas aizliegšanu.

Cilvēka klonēšana ir sastapusies arī ar nopietnu pretestību no tradicionālo reliģisko konfesiju puses. Romas pāvests Jānis Pāvils II jau dažas dienas pēc vēsts par Dollijas klonēšanu paziņoja, ka uzskata par bezatbildīgiem pētījumus, kas tiek veikti dzīvu būtņu bezdzimuma vairošanas ceļā. — Mēs uzskatām, ka jebkura apaugļotā olšūna jau ir dzīvība, un mēs nedrīkstam būt cietsirdīgi pret to. Līdz ar ieņemšanas brīdi Dievs cilvēkam vienlaikus rada arī viņa nemirstīgo dvēseli. Šajā nozīmē klonēšana ir spēlēšanās ar cilvēka būtnes garīgo aspektu. Vienīgais pieļaujamais iemesls klonēšanai varētu būt izzūdošu dzīvnieku sugu atjaunošana, — ir pārliecināts Romas katoļu baznīcas priesteris Arnis Vizbelis. Nekādu ierobežojumu attiecībā uz cilvēka klonēšanu toties nav Dienvidaustrumāzijas valstīs, kuru tradicionālajā reliģijā dvēselei nav lielas nozīmes.

Cilvēka klonēšanas jautājuma ētisko un filozofisko pusi ir pētījis LLU filozofijas katedras docents, filozofijas doktors Gunārs Brāzma. — Klonēšanas strīdīgumu no ētikas viedokļa vislabāk var saprast, ja pārdomājam, vai šāda cilvēku pavairošana nenovestu pie tā, ka bērnu īpašības izvēlētu iepriekš līdzīgi kā mēbeles vai automašīnas modeli. Jāievēro, ka klonētais bērns ir nevis divu vecāku pēcnācējs, bet tikai viena cilvēka ģenētiska kopija. Tāpēc nav pamata uzskatam, ka šādi varētu pārvarēt pāru neauglības problēmas. Šāds pavairošanas mēģinājums ir dīvains un nedabisks, tāpēc, manuprāt, nav pamata dažkārt izteiktajām cerībām, ka nākotnē šo tehnoloģiju varēs attīstīt līdz tādam līmenim, lai tā būtu pietiekami droša, — uzskata filozofs.

Tomēr izskan arī viedoklis, ka ģenētiskā identitāte un personas identitāte nav gluži viens un tas pats. Patiesi — vai tad mēs nosodām ģenētiski identisku cilvēku rašanos dabiskā ceļā? Retāk iedomājamies, ka mūsu vidū jau dzīvo vairāki desmiti miljoni no zinātnes viedokļa visīstāko klonu — tie ir vienas olšūnas dvīņi, kuru organismiem ir absolūta imunoloģiska saderība. Protams, attiecībā uz Latviju šai diskusijai ir vairāk teorētiska nozīme, jo mūsu resursi un izmēri ir pārāk mazi, lai veiktu kaut daļu no cilvēka klonēšanas projekta, kas pēc sava apjoma līdzinās cilvēka lidojumam uz Mēnesi.

Ātrāk noveco

Ja kāds klonēts indivīds šodien arī būtu mūsu vidū, diezgan droši var apgalvot, ka viņš būtu ļoti smagi slims. Un tas patiesi ir nopietns arguments pret cilvēku klonēšanu. Jo pētījumi rāda — klonētie organismi, kuriem ir izdevies piedzimt, biežāk slimo un ir mazāk dzīvotspējīgi. Arī Dollija pirms pieciem gadiem tika mākslīgi iemidzināta, jo viņa jau ilgi cieta no artrīta, kam pievienojās progresējoša plaušu saslimšana, kuru bija izraisījis reovīruss. Parasti šāda slimība bija novērota vien jau padzīvojušām aitām, kuru vidējais mūža ilgums ir 10–12 gadi, Dollijai turpretī šajā pasaulē bija lemts aizvadīt vien sešus gadus. Dollijas radīšanā izmantoja pieauguša dzīvnieka — donora šūnas, tāpēc daži pētnieki izteikuši bažas, vai pieauguša organisma DNS izmantošana jauna organisma radīšanā neizraisa izmaiņas tā novecošanas procesos.

Arī attiecībā uz pērtiķiem, kuri bioloģiski ir vistuvāk cilvēkam, līdz šim izdevušies vien divi mēģinājumi ar embrionālu šūnu kodoliem kā DNS donoriem, bet simtiem eksperimentu ar šūnām no pieaugušiem dzīvniekiem nav devuši pozitīvus rezultātus.

Cilvēku krusto ar govi?

Pēdējā laikā aizvien vairāk izskan viedoklis, ka cilvēce ir pavisam tuvu terapeitiskajai klonēšanai medicīnas mērķiem, kuru ētisku apsvērumu dēļ neatbalsta baznīca, kā arī daļa sabiedrības. Aizliegums mākslīgos apstākļos audzēt cilvēku embrijus, kurus pēc tam pārstādītu organismā, šā gada sākumā bija britu parlamenta debašu lokā. Līdzās viedoklim, ka šādi dzimuši bērni (nav gan skaidrs, kā viņi varētu izdzīvot, ņemot vērā augsto mirstību klonēto organismu vidū) varētu būt palīdzība sievietēm, kas cieš no agrīnas menopauzes un kuras dabiskos apstākļos bērnus vairs nespēj ieņemt, izskanēja arī viens no agrākajiem pretargumentiem, ka likuma mīkstināšanu šajā jautājumā varētu izmantot lesbiešu pāri. Tostarp Britu salās nesen atcēla aizliegumu eksperimentiem ar hibrīdembrijiem, pieļaujot iespēju veidot hibrīdus, kas 99,9% sastāvētu no cilvēka DNS un 0,1% — no dzīvnieka DNS.

— Šo lēmumu uztveru kā britu viltīgu mēģinājumu apiet reizēm pārāk stingrās likuma normas, kas attiecas uz terapeitisko klonēšanu, — uzskata profesors Muižnieks. Vai šādi radīsies monstri? Visticamāk, ka ne! Vispirms jau tāpēc, ka šādu klonu radīšana šobrīd pastāv vien teorētiskas iespējamības līmenī, kas diez vai kādreiz izies ārpus zinātnieku laboratoriju robežām. Likums uz visstingrāko aizliedz šādus embrijus implantēt cilvēkiem, kā arī audzēt tālāk par divām nedēļām. Tos ir atļauts izmantot vien stingri medicīniskiem mērķiem pētījumos, kuru rezultātā, iespējams, kādreiz atradīs zāles dažādu līdz šim neārstējamu slimību uzveikšanai (runa ir par Pārkinsona un Alcheimera slimībām, muguras smadzeņu paralīzi un citām smagām diagnozēm).

Paralēli terapeitiskajai klonēšanai attīstās arī dažādas ar cilmes šūnu (vienkāršoti sakot — klonēšanas pamatmateriāla) pavairošanu un izmantošanu saistītas tehnoloģijas, kuras pēta arī zinātnieki tepat Latvijā. Vieni no centrālajiem jautājumiem — kā tās izdalīt un iegūt pietiekamā daudzumā; vai ārpus cilvēka organisma var izaudzēt izolētus viņa ķermeņa orgānus; vai ar viņa paša šūnu palīdzību iespējams veicināt organisma atjaunošanās potenciālu?

Par šiem pētījumiem lasiet «Mājas Viesī» martā.

***

FAKTI

Reproduktīvā klonēšana — organismu ieguve bezdzimuma (veģetatīvās) vairošanās ceļā, kas dod iespēju teorētiski neierobežotā skaitā atkārtot gēnu komplektu, ko pārmanto no donora uz klonu.

Terapeitiskā klonēšana — klonēšanas paveids, kurā netiek radīts vesels organisms, bet kura attīstību apstādina embrija stadijā, klonēšanas rezultātā izveidojušās šūnas izmantojot medicīnas mērķiem.

Aitu Dolliju radīja somatiskās (ķermeņa) šūnas kodola pārneses ceļā (angliski — cell nuclear transfer). 277 olšūnās, kurās bija iznīcināta to ģenētiskā informācija, pārnesa šūnu kodolus, kurus ņēma no dzīvnieka — donora tesmeņa. Izveidojās 29 embriji, no kuriem izdzīvoja viens.

1998. gada 12. janvārī Parīzē 19 Eiropas valstis (arī Latvija un Igaunija) parakstīja protokolu par cilvēka klonēšanas aizliegšanu.

Latvijas likumdošanā aizliegums izmantot klonēšanas tehnoloģijas cilvēka bioloģiskai pavairošanai iekļauts Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā (15.–16. pants).