Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9814159t1h3bc2.jpg)
Neskatoties uz mājokļu cenu korekciju, lejupslīdi vai tirgus atdzišanu — nav svarīgi, tieši kādiem vārdiem tiek apzīmēts cenu kritums, — vidējā mājokļu cena Rīgā un tās apkārtnē joprojām ir augsta. Tajā pašā laikā īpašumu iegāde ārzemēs sen vairs nav ne mīts un ne sapnis, bet realitāte daudziem. Interesanti, ka par vidēja vai laba dzīvokļa Rīgā cenu var pat iegādāties īstu pili, piemēram, Čehijā, Vācijā, Slovēnijā vai citur. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka izdevumi pēc šāda pirkuma parasti tikai sākas.
Kā jau nekustamā īpašuma tirgū pieņemts, galveno īpašuma vērtību nosaka atrašanās vieta. Arī pilij. Lētu angļu, skotu vai itāliešu piļu piedāvājumā nav vispār, toties Francijā, Vācijā, Čehijā, Slovēnijā piedāvājums par šādam īpašumam pieņemamu cenu ir visai plašs. Cenu līmenis šajās valstīs ir visai līdzīgs — vidēji aptuveni 400 000 eiro (281 122 lati) par pili. Rīgā šādi maksā dzīvoklis centrā vai Vecrīgā. Tiesa, ja gadās nopirkt pili šajā cenu kategorijā, īpašumā parasti nākas vēl pamatīgi ieguldīt. Daudzos gadījumos arī infrastruktūrā.
Interesanti, ka piļu skaita ziņā ar Čehiju var mēroties vienīgi Francija. Savukārt cenas senām čehu pilīm ir Latvijas jauno projektu vai labu sērijveida dzīvokļu mikrorajonos līmenī — 100 000–200 000 eiro (70 280–140 560 latu). Vienīgi jāņem vērā, ka pils restaurācijā jāiegulda vismaz divtik daudz. Restaurētas pilis maksā krietni dārgāk — no 1 miljona eiro (702 804 lati). Šobrīd restaurētu īpašumu piedāvājums neliels, bet arī pircēji rindā nestāv.
Īpaši interesanta piļu pircējiem ir Slovēnija — tās 46 km garā Adrijas jūras piekraste pati par sevi ir populāra vieta investīcijām nekustamajā īpašumā. Starp citu, 200 kv.m liela savrupmāja Slovēnijā netālu no Itālijas robežas maksā vidēji 460 000 eiro (323 290 latu), bet XVII gadsimta pils labā stāvoklī ar plašu piegulošo teritoriju un medību mežiem maksā tikai 400 000 eiro (281 122 lati). Tajā pašā laikā modernas labiekārtotas villas cena var sasniegt pat 850 000 eiro (597 383 lati).
Arī Rumānija, tāpat kā Čehija un Slovēnija, ir slavena ar lielu skaitu piļu un muižu, turklāt par visai pieņemamu cenu. Tādēļ arī ziņa, ka Drakulas pils tiek pārdota par Rumānijai astronomisku summu — 25 miljoniem eiro (17 miljoniem latu), izraisīja milzīgu ažiotāžu. Citos avotos minēta vēl iespaidīgāka summa — vairāk nekā 100 miljoni dolāru (48 miljoni latu). Starp citu, par 1212. gada celtās Habsburgu dinastijai piederošās pils iegādi, kurā izvietots arī viduslaiku mākslas muzejs, nopietnu interesi izrādot vairāki pircēji. Saskaņā ar pārdošanas nosacījumiem jaunajam saimniekam jāsagatavo piegulošās teritorijas un tūristu centra būvniecības attīstības plāns, kurā ietilpst arī viesnīcas. Pašreizējā infrastruktūra nespēj apmierināt lielo tūristu pieplūdumu — gadā esot apmēram 450 tūkstoši apmeklētāju. Turklāt, ņemot vērā Rumānijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2007. gadā, turpmāk tiek prognozēts ievērojams tūristu skaita pieaugums.
Savukārt Vācijā piļu ir daudz, bet tās ir dārgākas nekā Austrumeiropā. Vācijā pilis parasti tiek piedāvātas tirgū jau restaurētas, līdz ar to īpašumu cenas nav lētas. Piemēram, restaurēta 1853. gadā celta pils ar 50 istabām un 110 ha piegulošo teritoriju tiek piedāvāta par 2 700 000 eiro (1 897 570 latu). Šādus pirkumus diez vai var uzskatīt par investīciju, drīzāk pilis tiek pirktas dzīvošanai vai kādu biznesa mērķu vajadzībām.
Eksperti atzīst, ka daudz piļu tiek piedāvāts Skotijā, kur nekustamā īpašuma cenas zemākas nekā Anglijā. Vēl ap 2000. gadu pilis Skotijā varēja iegādāties par vidēji 300 000 mārciņu (282 000 latu). Tagad vidējā cena — pāris miljoni mārciņu. Savukārt Francijā pilis vidēji maksā 5–7 miljonus eiro (3,5–5 miljonus latu). Likumsakarīgi, ka Francija atrodas trešajā vietā pasaulē pēc piļu tirgus aktivitātes.
2007. gada beigās Bernes kantonā (Šveice) tika izliktas pārdošanai 13 municipalitātes īpašumā esošas senas pilis. Pašlaik šajās ēkās, no kurām dažām ir vairāk nekā 1000 gadu, atrodas muzeji, mākslas galerijas un vietējās administrācijas biroji. Tā kā piļu uzturēšanas izdevumi ir pārāk lieli, kantona varasiestādes nolēmušas tās pārdot. Ēku vērtība noteikta no 12 līdz 50 miljoniem Šveices franku (5–21 miljons latu). Starp citu, vietējie politiķi un kultūras vērtību aizsardzības organizāciju pārstāvji, kā arī vairākums pilsoņu nobažījušies, ka pilis varētu pāriet maksātspējīgo Krievijas oligarhu un arābu šeihu rokās. Pieredze liecina, ka šie pircēji bieži veicot bezgaumīgu remontu un papildinot piļu interjeru ar neatbilstošiem elementiem, kas kaitējot kultūras mantojumam. Neapmierinātību izraisa arī fakts, ka, kļūstot par privātīpašumu, pilis var tikt slēgtas apmeklētājiem. Informācijai — atbilstoši statistikas datiem 10% no Krievijas pilsoņiem, kas pērk īpašumus ārzemēs, apsver iespēju iegādāties tieši pili.
Par Latvijas iedzīvotājiem šādas statistikas nav, nav arī dzirdēts, ka kāds no Latvijas miljonāriem būtu ārzemēs nopircis pili. Pat Latvijas pilis un muižas tiek pirktas visai kūtri — kaut vai atceramies Ēdoles pili, ko izdevās pārdot tikai ceturtajā izsolē par 1,15 miljoniem latu. Sākotnējo cenu — divus miljonus — pēc trešās neveiksmīgās izsoles pagasta padome samazināja līdz miljonam un 100 tūkstošiem latu, cerot piesaistīt vairāk pretendentu un izsoles laikā cenu celt. Rezultātā īpašums tika nopirkts ar vienu izsoles soli, sākumcenu pārmaksājot par 50 tūkstošiem latu. Pili iegādājusies speciāli šim nolūkam izveidota I. Zonnes un K. Viškinta firma «Ēdoles pils», kas izsolē pieteicās pēdējā brīdī — izsoles dienā. Starp citu, K. Viškints par saviem līdzekļiem atjaunojis galveno no Zēlustes muižas četrām ēkām, kas ir viena no ievērojamākajām Rīgas koka celtnēm. Muižā, atbilstoši «Lursoft» datiem, piecos gados ieguldīti aptuveni miljons latu. Zēlustes muiža autentiski atjaunota un noteiktās dienās ir publiski pieejama. Turklāt sakārtota un labiekārtota arī iepriekš degradētā Juglas ezera krasta teritorija. Līdzīga nākotne tiek solīta arī Ēdoles pilij.
Savukārt atsevišķu Latvijas piļu jeb muižu liktenis ir visai savdabīgs, ar tādu kā padomju «piegaršu». Piemēram, 200 gadu vecās Ulbrokas jeb Stopiņu pils saimniece ir Satiksmes ministrija, bet patlaban ēkā atrodas Latvijas radio un TV centrs. Pils ir klasicisma paraugs ar stilam raksturīgām fasādes kolonnām un dekoratīvu balkonu ar skatu uz kādreizējo muižas dzirnavu dīķi, tagad Ulbrokas ezeru. Stopiņu novada Dome labprāt iegūtu muižu pašvaldības īpašumā, lai izvietotu gan novada muzeju, gan kultūras un atpūtas centru. Starp citu, otrpus Ulbrokas ezeram līdzās nesakoptajai muižas teritorijai, tiek aizvāktas drupas un plānots būvēt daudzdzīvokļu namus ar skatu uz nesen iztīrīto un labiekārtoto ezeru.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ pircēji nelabprāt iegādājas pilis, ir gan to sliktais stāvoklis, gan vietējo pašvaldību augstās prasības attiecībā uz kultūras mantojuma saglabāšanu. Vērā jāņem arī īpašuma apkārtnes infrastruktūra. Pārsvarā pilis un muižas tiek pirktas kādas biznesa idejas attīstīšanai — viesnīcas, SPA centra, privāta kluba vai restorāna ierīkošanai. Pilīs tiek rīkoti bruņinieku turnīri, organizētas medības, audzēti zirgi, tās tiek izīrētas kā svinību telpas kāzām vai filmu uzņemšanai.