Kad mīlestība mirst

Attiecības varbūt arī juka laukā, taču mīlestība nekur nebija pazudusi, tā aizvien bija turpat, sildīja manu sirdi, bīdīja mani vismaz 2x dienā piezvanīt viņam, lai tikai izdzirdētu viņa balsi, lai tikai saklausītu «es tevi mīlu» un pati laimīga sarunas beigās nočukstētu «es tevi arī mīlu».

Bet tagad es redzu, kā tad īsti ir, kad mīlestība mirst. Mani pārsteidz, ka tas notika vieglāk nekā biju iedomājusies. Ja vien par to apzināti nedomā, tas īsti nemaz netraucē. Mūsu attiecības ir lieliskākas nekā agrāk. Mēs nemaz nestrīdamies, viņš nepaceļ uz mani balsi, es nevainoju viņu koķetēšanā ar kolēģēm. Gandrīz pieklājības pēc sazvanāmies katru dienu, es aizvien zinu, kā viņam iet līdz mazākajiem sīkumiem.

Tajā pat laikā man vairs nepietrūkst telefonsarunu, es neraudu pa vakariem, ja neesmu dzirdējusi viņa balsi vai arī viņš neceļ klausuli, un es nezinu, kur viņš ir. Tiekamies reizi nedēļā, maksimums divas. Agrāk jau diena šķita mocības. Es vairs nesūdzos, ka viņš man pievērš pārāk maz uzmanības, man pat dažbrīd tā viena diena šķiet jau par daudz. Jā, sekss gan aizvien ir lielisks, tikai tikt līdz tam ir grūtāk, jo vakaros viņam blakus man gribas tikai iemigt, nevis nodoties izklaidēm. Ja kādreiz es nevarēju sagaidīt, kad varēšu braukt pie viņa, tad tagad gandrīz skābu seju ģērbjos pie spoguļa un krāsojos. Daudz labprātāk es paliktu mājās ar labu grāmatu/filmu vai aizbrauktu patusēties ar draudzenēm.

Sirdī valda tukšums. Ar prātu redzu, ka aizvien esmu maiga, taču tajā pat laikā tāla un auksta. It kā atslēdzu manu patieso es un cenšos būt kaut kas, kas es biju pagātnē. Mēģināju ar viņu runāt par to, kā mainījušās mūsu attiecības, un viņš apgalvo, ka ir laimīgs, ka es vairs neesmu skandāliste, ka neesmu nedabīgi greizsirdīga, ka esot kļuvusi mīļāka un jaukāka.

Tam visam gan ir viens iemesls — man vairs tā nerūp kā kādreiz. Viņš man ir svarīgs kā paziņa, kā draugs, bet ne kā par mīļākais cilvēks uz pasaules. Cik paradoksāli: kad mīlestība mirst, es viņam patīku labāk. Mūsu attiecības uzlabojas.

Žēl tikai, ka tā mīlestība mirst, jo kādreiz man bija apziņa, ka esmu atradusi īsto un vienīgo, pašu labāko sev šajā pasaulē, bet izrādās, ka tā laikam nav. Jeb arī neesmu mācējusi to saskatīt un noturēt. Arī ar visu plēšanos, strīdēšanos mums kādreiz kopā bija lieliski. Šķiet, Šveicē bija mīlētāju pulkstenis, kuram minūšu un stundu rādītāji ir samainīti vietām, jo katra minūte bez mīļotā velkas kā stunda, bet katra stunda ar mīļoto paskrien kā minūte. Kādreiz tā bija arī mums. Vainīgos meklēt nav vērts.

Pagaidām tas viss turpinās. Redzēsim, kā būs tālāk. Vai pratīšu iemīlēties viņā no jauna, vai tomēr iešu jaunu ceļu? Izbeigt attiecības neesmu gatava, laikam līdz galam tā mīlestība vēl nav mirusi, vai arī pārāk esmu viņam pieķērusies? Vēl jāpagaida.