Man vairogdziedzerī ir daudz mezglu, bet tie nerada veselības problēmas. Arī hormonu līmenis atbilst normai — ārsts apgalvo, ka zāles dzert nevajag. Kas man jāzina par šiem mezgliem? Kādas problēmas vairogdziedzeris var radīt? Kā šos mezglus likvidēt? Gribu braukt ekskursijā uz Itāliju — vai drīkstu sauļoties?
Kādas ir iespējamās sekas, ja neoperē vairogdziedzeri ar karstajiem mezgliem?
Par vairogdziedzera mezgliem sauc jebkuras lokālas šā iekšējās sekrēcijas dziedzera struktūras izmaiņas. Tās liecina par saslimšanām, kas vairumā gadījumu sūdzības nerada. Tādēļ pacients par šiem mezgliem var pat nezināt, ja neveic izmeklējumus. Visbiežāk tos atklāj nejauši.
Vairogdziedzera mezgli novērojami apmēram pusei pieaugušo, turklāt var būt gan viens, gan vairāki. To izmēri ir dažādi, tomēr gandrīz trešdaļa sasniedz divu centimetru diametru un vairāk.
Pieredzējis ārsts lielākos mezglus prot atklāt, kaklu tikai apskatot vai iztaustot.
Visprecīzāk vairogdziedzera mezglus diagnosticē, izmantojot ultrasonoskopiju, kuras laikā konstatē, vai tie ir tā sauktie karstie vai aukstie mezgli.
Karstais mezgls nozīmē, ka vairogdziedzeris pastiprināti ražo hormonus, kas toksiski iedarbojas uz organismu, tostarp paātrinot sirds darbības ritmu.
Viena no metodēm, kas ļauj visprecīzāk raksturot vairogdziedzera mezglu dabu, ir punkcija. Parasti izmeklējuma rezultāti gan ir precīzi tikai apmēram 60–70 procentos gadījumu, jo šo veidojumu šūnu struktūra ir ļoti sarežģīta.
Dažreiz mezgli attīstās, ja ilgstoši ir palielināts vairogdziedzeris. Polinodoza struma (vairāki mezgli) lielākoties mēdz būt gados vecākiem cilvēkiem. Tomēr struma nav tik bīstama kā solitārs (viens) strauji augošs mezgls, kas 10 procentos gadījumu var būt vēzis.
Nosakot, vai mezgla šūnas ir labdabīgas vai ļaundabīgas, var izvēlēties tālāko rīcību, bet vidēji piecos procentos gadījumu nepieciešama ārstēšana. Ļaundabīgs veidojums noteikti jāoperē, bet, ja tas ir labdabīgs, tad speciālists piemērotāko risinājumu ieteiks, izvērtējot virkni papildu nosacījumu. Ārstam jābūt skaidrībai, cik ilgi un cik šo mezglu vairogdziedzerī ir, vai tie lokalizēti abās vairogdziedzera daivās.
Iespējams, sākumā nepieciešama mezglu novērošana. Tādēļ reizi 4–5 mēnešos jāveic ultrasonoskopija, turklāt vēlams pie viena un tā paša speciālista un ar vienu un to pašu aparātu. Tā vieglāk salīdzināt izmeklējumu rezultātus un precīzāk noteikt, vai mezgls ir augošs. Ja kāds no tiem kļūst dominējošs, ja mainās vairogdziedzera aktivitāte vai hormonālais līmenis un rodas autoimūnās slimības, tad obligāti nepieciešama endokrinologa konsultācija. Ārstēšanas taktika var būt dažāda: radioaktīvā joda izmantošana, medikamentoza terapija vai ķirurģija.
Ja mezgli nepalielinās, nespiež uz barības vai elpvadu, balss nervu, nav balss piesmakuma vai citu sūdzību un ir normāls hormonu līmenis, tad vairogdziedzeri arī turpmāk var tikai novērot, nelietojot medikamentus.
Diemžēl vairumā gadījumu vairogdziedzera mezgli, pat ja hormonu līmenis atbilst normai, nepazūd paši no sevis. Cilvēkam ar tiem jāsadzīvo, un speciāls režīms nav jāievēro. Tomēr vairogdziedzera mezglus nevar atstāt pavisam bez ievērības.
Konsultēja ķirurgs, klīnikas «Linezers» direktors profesors Viesturs Boka.