Viņš tā arī nepiezvanīja...

It kā nekas nebūtu bijis, smaidiņus bārstot (tie 600 km noved pie tā, ka gandrīz visa komunikācija ir virtuāla, jo zvanīties sanāk par dārgu, bet ar viņa interneta ātrumu pat «Skype» nav lietojams) un interesējoties, kā man iet. Lielākā agonija man jau bija pārgājusi, un es ar vēsu prātu, apzinoties, pie kā tas var atkal novest, atbildēju uz viņa jautājumiem. Protams, pēc stundas vai divām es jau atkal iesilu, smaidīju savam monitoram un sarkaniem vaigiem un mirdzošām acīm klabināju atbildi. Saņēmu no viņa solījumu nepazust atkal kā iepriekš.

Pagāja vēl dažas dienas, parunājām vēl pāris reižu. Līdz beidzot otrdienas vakarā viņš sāka to sarunu, kas arī ir kļuva par iemeslu šim rakstam. Iemesls triviāls — es todien ieliku savas jaunās bildes «draugos», un tās viņam bezgala patika. Palūdza lielākas izšķirtspējas bildi, bārstīja komplimentus par manām kājām un stāstīja: ja es viņam tagad būtu blakus, viņš nespētu noturēties...

Vārds pa vārdam, un izrādījās, ka viņš nākamajā dienā brauc uz Rīgu, darba lietas esot kārtojamas. Piedāvāja piektdien satikties. Es piekritu. Vēl pirms tam, kad viņš pazuda, es mēnešiem ilgi biju tiepusies, teikusi nē un nē, izvairījusies un neatbildējusi. Šoreiz es piekritu.

Bija jātiek skaidrībā par to, kas notiek, kas notika un var notikt, un saprast, vai tam ir kaut kāda nākotnē vai ne. Šoreiz nebija runa par vienas nakts attiecībām vai ko tādu.
Mūsu kopīgie paziņas tajā piektdienā rīkoja tusiņu, uz kuru aicināti bijām mēs abi. Taču nolēmām, ka varbūt labāk ir tikties kādā klusākā vietā, pabūt divatā un parunāt. Nolēmām tikties pēc pulksten pieciem. Savam puisim es sastāstīju tādus melus par to, kāpēc es piektdien nevaru ar viņu satikties, ka man tādēļ vēl aizvien ausis svilst un ir kauns.

Es izcēlu visus pazīstamo kontaktus un rezervēju vietu kādā iestādē, kur jāpiesakās trīs nedēļas iepriekš, ja gribi dabūt slēgto nišu piektdienas vakaram. Es sarunāju frizieri piektdienas pēcpusdienā un jau laikus atprasījos no darba, lai paspētu sataisīties. Tāpat tika pārrakts arī viss drēbju skapis, izmeklētas perfektās kurpes un apakšveļa. Es biju augstākajā kaujas gatavībā.

Ceturtdienas vakarā, kad viņš atkal parādījās čatā (es gan pirmā sāku sarunu), uzzināju, kā viņam sokas pa darbiem (ejot smagi un esot daudz darāmā), un pastāstīju par rezervāciju. Par pēdējo viņš neko neatbildēja. Pēc brīža viņa nikam parādījās virsū «away» ikona, un vēl pēc padsmit minūtēm viņš izlogojās. Tad man radās aizdomas, ka nekas nenotiks. Nebūs nekādas tikšanās, nekādas ne runāšanas.

Nākamajā dienā vairākkārt manīju viņu online draugos, čatā gan neielogojās. Visiem četriem viņa telefona numuriem bija «ārpus zonas vai ir izslēgts». Nezinu, varbūt viņš pusgada laikā jau atkal samainījis numuru, taču manējais viņam bija pieejams, un to es zinu par visiem 100%. Ap pusdienlaiku atcēlu friziera apmeklējumu. Tāpēc darbā nosēdēju vēl divas stundas pēc darba laika beigām. Viņš tā arī neparādījās.

Bet nu, ja jau esmu atklāta, tad atklāta līdz galam. Šī bija otrā reize, kad es piekritu tikties. Un otrā reize, kad tiku piečakarēta. Pirms pāris gadiem, kad viņš tikko sāka man pievērst uzmanību, es reiz biju piekritusi brīvdienās viņam pakavēt laiku. Jau sapratu, ka kaut kas briest, un dikti satraucos. Toreiz arī tika nekonkrēti sarunāts laiks, bet netika norunāta vieta.

Arī todien viņa telefons klusēja, un es beigās aizbraucu citur. Vēlā vakarā man tika atsūtīta gandrīz vai dusmīga īsziņa — kur gan es esot palikusi! Beigās izrādījās, ka mūsu norunātajā laikā viņš vēl saldi esot gulējis pēc iepriekšējās nakts tusēšanās. Vēlākās sarunās viņš daudzkārt teica, ka kāds gan viņš bijis muļķis, ka palaidis garām iespēju ar mani tikties.

Bet piektdien? Devos izklaidēties ar savu mūžīgo B variantu — savu īsto un vienīgo mīļoto puisi. Graužot nagus un dusmojoties uz sevi par to, kā gan es atkal liku šīs attiecības uz spēles un varēju tās pazaudēt savas muļķības dēļ. Vakars, starp citu, izvērtās ļoti patīkams.

Bet tālais puisis? Viņa nikam ielogojoties aizvien parādās uzraksts «away». Man tā arī nav skaidrs, kas notika. Vai viņš nobijās vai tā bija atriebība par to, ka kādreiz es rīkojos līdzīgi?

Viens labums ir: nekādu jautājumu par savām jūtām pret viņu man vairs nav. Labi, ka tā, jo dzīve uzreiz kļūst vieglāka un sāc novērtēt to cilvēku, kurš tev ir blakus un kuru vēl pirms mirkļa biji ar mieru sāpināt.