Stāsts par kādu lūzeru

(Izrādās, lūzeru starp mums ir daudz!)

Trešais numurs

Vienā no manām vecajām darbavietām mēs — tāds lielāks bariņš — reiz darba darīšanās bijām aizbraukuši uz Viļņu. Vakarā īsti nebija, ko darīt, un mēs devāmies iedzert pa kādam kokteilītim. Mums līdzi bija arī kāds jauns darbinieks, kuram šis bija pirmais komandējums. Jauni kolēģi mani interesē, un šis nebija izņēmums.

Visi dzēra saturīgi, ar mēru, gāja jautri, bet neviens īpaši piekodies nebija. Izņemot jauno biedru. Vālēja viņš gan viskiju, gan šampanieti, gan vīnus un alus. Divu stundu laikā vairāk nekā puse no glāzēm, kas bija uz galda, atradās viņa iekšā.

Kolēģi brīdināja — nebūs labi. Šis nē, nē, rūdījums esot, problēmu nav. Lai nu tā būtu. Pēc desmit minūtēm viņš sāka tā smieties, ka blakus galdiņi atskatījās un sačukstējās. Vēl pēc desmit — sāka migt ciet, turpat pie galda. Tika nolemts sūtīt viņu atpakaļ uz viesnīcu. Kolēģi pukstēdami cēlās no galda, aizveda viņu līdz viesnīcai, bet paši devās atpakaļ.

Ko jūs domājat, viņš neiegāja viesnīcā! Vēl pēc pusstundas viņš man sāka zvanīt un prašņāt, kur es esmu. Zvanīt ar intervālu reizi divās minūtēs un uzdot tos pašus jautājumus, ko pirms tam. Izslēdzu telefonu. Pēc pāris stundām vakars veiksmīgi beidzās, devāmies uz saviem numuriem, pirms tam vēl pamatīgi iztrakojušies klubā. Tiklīdz ieslēdzu telefonu, nepagāja ne dažas minūtes, kad, kamēr braucu uz viesnīcu, viņš jau zvanīja.

Izrādās — bijis apmaldījies (stāvēdams tieši blakus viesnīcai…). Ceļu pateikusi policija, apmaiņā pret uzdauzītu lūpu un laikam arī kādu kvīti, jo viņš neesot vēlējies, lai viņam rāda ceļu. Laimīgi ticis līdz viesnīcai un sācis zvanīties man. Garlaicīgi esot. Aicināja pie sevis. Ļoti uzstājīgi.

Ilgi spurojos pretī, līdz beidzot tomēr nolēmu aiziet un ielikt viņu gulēt, jo miera tāpat nebūtu. Kamēr atkal uzvilku kurpes un viesnīcas labirintā atradu viņa numuru, viņa istabā mani sagaidīja tumsa un pārsteigts cilvēks apakšbiksēs, kurš neatcerējās neko no tā, ko bija teicis pirms piecām minūtēm. Dzert, mīlīši, ir jāprot. Ja neprot, tad meitenes tādam vēl nepienākas.

Zinu, ka tas viss ir sīkumi, mazi nieki, kam negadās, ja priekšmets nepadodas, omīte jāpieskata un iekarst tusiņā par daudz, bet manam prātam un instinktiem noteiktā situācijā ir pateikuši — dzimtas turpinājums vai pat turpinājuma iespējamība ar tādiem ir izslēgta. Bez variantiem!

Konkrētajā brīdī pārgāja ne tikvien tikko radušās romantiskās jūtas, bet arī jebkādi gribēšanas dzinuļi, kas varētu būt bijuši. Manās acīs tādiem bija un ir vieta tikai vienuviet — lūzerisma akadēmijā. Lai izmāca.