Greizsirdības pūķis jeb Divas puses

Pirmdiena

Viņa:
Karīna, mana draudzene, stāsta, ka šorīt esot redzējusi manu mīļo apkampjamies ar kaut kādu blondīni pie bāra otrā Rīgas galā. Man sāka trīcēt rokas, un es zvanīju viņam, lai neuzkrītoši uzzinātu, ko viņš šodien ir darījis. Pēdējoreiz zvanot viņš izklausījās aizkaitināts un lūdza netraucēt darbā, man laikam ir pamats uztraukties.

Viņš:
Ieva man piezvanīja jau ceturto reizi šodien, bet ir tikai trīs pēcpusdienā. Atkal jautāja, kur es esmu, ar ko kopā, vai viņai ir pamats uztraukties un kāpēc es neesot piezvanījis pats. Dooh, mēs jau runājām trīs reizes pa telefonu šodien un vēl pie brokastu galda, cik var runāt, man vairs nav laika strādāt!

Otrdiena

Viņa:
Karīna saka, varbūt arī kļūdījusies, taču uzstāj, lai es neļaujot sevi vazāt aiz deguna! Nu, protams, viņai jau viegli teikt, viņa ir viena un neiesaistās ilgtermiņa attiecībās.

Viņš:
Piezvanīja Santa, mana bijusī, vajadzīga juridiska konsultācija mantojuma jautājumā. Sarunājām tikties pusdienās, naudu neņemšu, piecpadsmit minūtes, nav nekāds lielais darbs. Īpaši tikties ar viņu negribas, taču viņas brālēns aizvien ir mans priekšnieks, un galu galā jāuzzina tak, kā viņai iet.

Trešdiena

Viņa:
Karīnai bija taisnība, viņš mani krāpj!!! Atkal ticies ar to spindzeli, viņa visu laiku zvana viņam un izmanto pēc savām vajadzībām, protams, viņa viņu pameta, tātad var darīt, ko grib. Viņš mani vairs nemīl un noteikti grib atgriezties pie viņas. Aizbraucu pie Karīnas, viņa mierina un teic, ka viņi visi tādi.

Viņš:
Pēc tā, kā Ievai pastāstīju par pusdienām ar Santu, viņa sāka raudāt, sāka kravāt mantas un visbeidzot, visu pametusi, aizbrauca pie draudzenes. Šorīt no viņas nav nekādu ziņu, neko nesaprotu!

Ceturtdiena

Viņa:
Parunāju ar mammu, viņa teica, ka es pārspīlēju, lai neuztraucoties, ka neesot vērts, es noteikti esot visu sadomājusies, un lai liekoties mierā. Aizbraucu mājās no darba ātrāk, visu satīrīju, sagatavoju vakariņas, gaidīju viņu līdz pusdesmitiem, bet viņš neatnāca un pat nepiezvanīja, ka kavēsies! Aizbraucu pie mammas, līdz trijiem raudāju, pēc tam viņa izsauca taksi un aizsūtīja mani mājās, sakot, lai beidzot tēlot bērnudārzu.

Viņš:
Vakar vakarā atnācu no darba desmitos, uz galda bija uzklāti šķīvji, sagatavots ēdiens, bet viss bija atdzisis, un atstāta zīmīte: «Es gribēju izlīgt un atvainoties par savu pārspīlēto uzvedību, bet, ja tu reiz esi tāds un blandies apkārt pa vakariem, neesi pelnījis izlīgšanu. Nemaz nemeklē mani!» Un kāpēc nevar vienkārši piezvanīt un pateikt: šovakar taisu svinīgās vakariņas, esi laicīgi! Droši vien atkal aizbraukusi pie draudzenes, nu ij lai, bija man TV vakars, nesūdzos.

Piektdiena

Viņa:
No rīta sagatavoju lieliskas brokastis, bet viņš tāds sapīcis. Es pat savu jauno veļas komplektu uzvilku, ko vakar nopirku, bet viņš pat nepamanīja! Viņš mani nemīl un negrib…

Viņš:
Šorīt pamodos — uztaisītas brokastis, smaida kā saulīte un tik atvainojas vienā laidā, ka viņa jau tikai uztraukusies, ka viņu nemīlot, ka es viņu krāpjot utt. Viņa tik runā un runā, bet man uz darbu jābrauc, šodien sēde ātrāk. Vienas problēmas, būtu zinājis, pateiktu Santai, ka nav laika tikties, vai vismaz Ievai neteiktu par tikšanos, te nu bija, ka godīgums atmaksājas.

Sestdiena

Viņa:
Jābrauc uz tantes 70 gadu jubileju, visi radi būs, prasīs, kad mēs precamies, es nevaru braukt viena, bet šis kā iespītējies — nē un nē, droši vien atkal grib to spindzeli satikt! Karīnai tomēr bija taisnība, jo viņam telefonā zvani no viņas!!!

Viņš:
Jābrauc pie viņas radiem, man negribas. Sacēla brēku, ka es noteikti pie mīļākās sataisījies, nekā nebija, viņa palikšot mājās skatīties, ko es daru un vai man nezvana. Pieprasīja parādīt savu telefonu, vai nav aizdomīgas īsziņas vai zvani. Vakardienas zvans no Santas traktēts kā neuzticības pierādījums. Tas, ka Santa zvanīja, lai pateiktu paldies un ka viss atrisinājies, neskaitās.

Svētdiena

Viņa:
Tā viesmīle tik grozījās un grozījās ap viņu, smaidīja un plivināja īsos svārciņus, bet viņš kā muļķis smaida un vēl dzeramnaudu grib atstāt! Viss, kā atnāksim mājās, kravāju mantas un braucu prom.

Viņš:
Bijām iepirkties un pasēdēt kafejnīcā. Gribēju atstāt dzeramnaudu viesmīlei, bet Ieva — ak tu tāds, jau sev maukas pērc!!! Slikta apkalpošana— slikti, laba apkalpošana, izrādās, arī ir slikti! Nu, ij lai iet pa gaisu, dzīve uz pulvera mucas apnikusi!

***

Kāds vai kāda atpazina sevi šajās situācijās?

Es — jā. Un man kauns, jo arī es mēdzu zvanīt, uztraukties, psihot par bijušajām un koķetējošām oficiantēm, arī vientuļajām draudzenēm ar savu «visi cūkas» nav mazsvarīga nozīme.

Tā nu ir, greizsirdība — pūķis, kas nogalina mīlestību, izliekoties, ka to atdzīvina.