Nevainība? Vienreiz pietiks!

Kad es augu, man vēl tika cītīgi borēts, ka nevainība ir kas ļoti svēts, īpašs, īstajam un vienīgajam saglabājams un nekādā gadījumā to nevajadzētu izniekot. Citas taisot nevainības atjaunošanas operācijas, nevainību pārdod un pērk internetā un tā ir liela vērtība.

Bet mēs nedzīvojam arābu zemēs, kur pierasts vicināt paladziņu pēc kāzu nakts! Ir dzirdēts, ka mazāk pieredzējušām meitenēm viss tur ir šaurāks un patīkamāks, tāpat arī, ja meitenei nav ar ko salīdzināt, tad viņai partneris šķitīs labāks. Īsāk sakot — vīrieša ego barošana.

Bet tā praktiski, par nevainību, vai ir vērts gaidīt īsto un vienīgo?

Nezinu, vai tiešam tas viss bija nevainības pēc, vai mana mamma vienkārši vēlējās mani pasargāt no seksuālās izlaidības, bet es, būdama apzinīga meitene, ar savu nevainību viennozīmīgi nēsājos kā ar jēlu olu.

Pārāk ilgi. Jūs nevarat iedomāties, ko es izjutu tā pusgada (!) laikā, kamēr domāju — atdoties viņam vai nē! Man vienlaikus gribējās, bet bija bail, es domāju — un ja nu pēc tam viņš mani būs dabūjis un vairs negribēs?

Es nezināju kas tas ir — īsts sekss, kā tas ir — pa īstam. Bet man viennozīmīgi patika orālais sekss, man patika, kad man pieskārās, vienmēr tikai šausmīgā panika — un ja nu es pazaudēju savu nevainību viņa pirkstu dēļ?

Uhh, labi sen pirms savas pirmās īstās reizes es zināju, kas ir orgasms un kāds tas ir, kad to panāc nevis pati, bet gan vīrieša rokas un skūpsti. Atlika tikai sagaidīt to īsto reizi.

Tagad, atskatoties atpakaļ uz to laiku, uz to pusgadu, es dažbrīd domāju — vai tiešām viņš nevienu pašu reizīti neaizgāja kaut kur ar kādu citu un visu laiku mani gaidīja? Viņam es nebūt nebiju pirmā, un, pazīstot viņu labāk, es varu iedomāties, cauri kam viņam bija jāiziet, lai mani sagaidītu.

Man pašai tagad pat mēnesi ir ļoti grūti noturēties bez seksa, katru otro nakti rādās erotiski sapņi, neizskatīgie puiši sāk likties izskatīgi un jebkāda veida erotiskais materiāls liek vai trīcēt no gribēšanas. Īsākais ceļš, kā pazaudēt puisi, ir likt gaidīt tik ilgi.

Lai nu kā tur būtu ar atturēšanos, atgriežoties pie nevainības — es nudien nepiekrītu, ka nevainība būtu kaut kas tik ļoti sargājams un svēts. Ja abas puses ir saprātīgas un zina, kas ir izsargāšanās, nevajadzētu rasties nekādiem sarežģījumiem, tāpat arī, protams, nevajadzētu atdoties pirmajam svešiniekam pie pirmās iespējas.

Bet gaidīt kādu īsto un vienīgo? Īstais un vienīgais tikpat labi var sabīties no meitenes, kas gultā neprot neko. Tāpat kā ar to precēšanos, kamēr neesi ar otru pārgulējis — un ja nu jums nesaskan, nesaskan nemaz?

Es uzskatu, ka sekss ir māksla, kas ir jāapgūst, un nevienam nekas no zila gaisa nekrīt. Par lielisku mīlnieku nepiedzimst, par tādu kļūst! Tāpat arī pie katra cilvēka ir jāpierod, ir jāiemācās saprast viņa vēlmes un vēl jo vairāk — pazīt savu ķermeni. Tāpēc gaidīt pusgadu… tas ir pārāk ilgi.

Viens gan, šantāžai trešajā randiņā «ja tu ar mani nepārgulēsi, es tevi pametīšu» ļauties nevajadzētu. Ja tu to nevēlies, tas nav jādara. Cita lieta, kā manā gadījumā — vēlējos tik ļoti, ka nezināju kur likties, bet nedarīju.

Nevajadzētu lolot rožainas ilūzijas par nevainības zaudēšanu. Lai kādas sarkanas rozes un sveces, zīda palagi un šampanieši nebūtu, baudas nebūs un visdrīzāk būs tikai trulums un sāpes.

Pēc tam — visdrīzāk asaras, jo būsi gaidījusi ko TĀĀDU, bet rezultātā nekas spīdošs tas nav. Bet tad pakāpeniski paliek labāk. Vairs nesāp. Vairs palagi nesmērējas. Tikai aizvien šķiet drusku stulbi mēnešreižu laikā spēlēt spēlītes «mana pirmā reize».