Nevainība — savaldzināšanas ierocis vai patiesa atzīšanās?

Nē, nebūs pikantēriju par pirmo viņa reizi, maniem smiekliem vai sajūsmu, nekā tamlīdzīga. Jo tā nenotika, saku uzreiz.

Tas bija pirms dažiem gadiem, kad īrēju dzīvokli ar trim trakām būtnēm pilsētas centrā, kad lekciju vietā bija muļķības un otrdienas vakarā varēja sarīkot pasēdēšanu līdz četriem rītā vai lekciju vietā doties uz kaimiņvalsts metropoli brokastīs.

Lai arī no traka dzīves perioda tomēr nav stāsts par traku dzīvi. Mans puisis bija devies komandējumā, kurš bija ievilcies jau pusotra mēneša garumā. Joka pēc nolēmu ievērot ko līdzīgu celibātam (līdzīgu — jo orgasms sapņos laikam tomēr skaitās?). Nekādu «kaut ko vairāk» ar puišiem, nekādu «pirkstiņu — palīglīdzekļu», nekā.

Dejot — jā. Dejot traki, uz galda, matiem plīvojot un gandrīz, gandrīz saplūstot vienā ar klubā iepazītu puisi — jā. Bet ne vairāk.

Tad es iepazinos ar kādu puisi, kurš bija draugs vienai no manām dzīvokļa biedrenēm. Viņai, meitenei no mazpilsētas, sauksim viņu par Zani, viņš bija labais izpalīgs — gids pilsētas dzīvē, bez domas par kaut ko vairāk, jo viņa bija pilnīgi un galīgi, pavisam aizņemta.

Smieklīgas sagadīšanās dēļ gan arī viņas puisis bija prom, ne gluži komandējumā, bet pastāvīgos darbos. Savukārt šis puisis, gids, pieņemsim, ka viņu sauca Edgars, bija kluss, nosvērts, bet ar tādu kā nelielu trakuma piesitienu — viņa stihija bija sports un fanošana par savu iemīļoto komandu.

Izskatījās viņš uz gadiem 20, bet, cik viņam bija tobrīd, es nezināju. Viņš vienmēr ļoti rūpējās par mums visām, bet īpaši par Zani. Viņš zināja, ka Zane ir aizņemta, ka viņu neviens neinteresē, bet vienmēr, kad nāca pie mums ciemos, uzreiz apvaicājās — kur Zane? Visi zināja, ka viņa Edgaram patīk. Šķiet, vienīgā, kas to nezināja, bija pati Zane.

Reiz es kopā ar Edgaru, vēl vienu dzīvokļa biedreni un viņas draugu devāmies centrā noskaidrot kādu lietu, saistītu ar komunikāciju nebūšanām mūsu dzīvoklī, pa ceļam smējāmies, jokojāmies, un kādā brīdī Edgars izmeta — es sieviešu dēļ esmu pazaudējis tik daudz!

Es smējos un jautāju: piemēram ko — nevainību? Viņš apklusa, bet tad izmeta, ka aizvien vēl ir nevainīgs un, kad sadomāšot zaudēt nevainību, viņam vajadzēšot četras sievietes uzreiz. Pasmējāmies un aizmirsām, skanēja kā joks, un es negribēju ticēt, ka tā tiešām ir patiesība.

Pagāja dažas nedēļas, izrādījās, ka puisis, būdams centīgs, izcīnījis iespēju mācīties vienā no Eiropas augstskolām, un viņš kravāja mantas. Bija atlikušas divas nedēļas līdz prombraukšanai, kad, atnācis mūsu dzīvoklī uz tusiņu, viņš apsēdās man blakus uz dīvāna un sāka runāties. Tad izmeta kaut ko, ka arī es būtu gana laba. Joks aiz joka, es nosmējos, ka es jau neesmu četras. Viņš atteica — ja mani sagrieztu uz pusēm, arī būtu labi. Jau atkal — pasmējāmies un aizmirsām.

Bet tad divas dienas pirms prombraukšanas sākās — viņš teica, ka ar mani ir bīstami atrasties vienā telpā, jo es «pielaižot uguni» citiem cilvēkiem. Un atkal atgriezāmies pie sarunas par nevainību. Izrādījās, ka centīgajam Edgaram ir jau 25, un viņš skumji teica, ka ir nevainīgs, ka neviena viņu negribot, ka viņš vēlētos zaudēt nevainību, pirms mirst (te es knapi valdījos, lai nesāktu smieties! Ļoti Veselīgs, Ļoti Spēcīgs puisis! Tādā vecumā ar tādiem apgalvojumiem — nu, vai nav jaunības maksimālisms?).

Protams, es valdījos, neteicu neko. Tad viņš piebilda, ka vēlētos to zaudēt ar gara auguma meiteni (šis jau bija mājiens manā virzienā, jo esmu garāka par vidusmēru). Uz to es atbildēju, ka tajā valstī, kurp viņš dodas mācīties, daudzas ir garas. Tad viņš aizgāja «dziļāk mežā». Viņš ne reizi neteica neko tieši, katrreiz tikai salīdzinājumos, metaforās un tamlīdzīgi. Bet es tikai sēdēju un skatījos lielām acīm.

Tad viņš aizbrauca. Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas es apķēros viņam ap kaklu un teicu — nepazūdi! Viņš tikai klusi pasmaidīja.

Mulsinoši. Viņam patika Zane. To zināja visi. Vai viņš nāca pie manis, jo nevarēja dabūt viņu? Vizuāli mēs bijām līdzīgas, vai tikai tāpēc? Un kāpēc burtiski pirms pašas prombraukšanas? Es jau arī biju aizņemta, vai viņam likās, ka mani tik un tā var dabūt?

Un nevainība… vai tikai prasmīga atruna, lai spēlētu uz žēlastību — es vēlos, lai tu kļūsti par manu pirmo sievieti — un visas kūst? Vai patiesība? 25 gadus vecs puisis, kurš labi pazīstamai meitenei, bet ne gluži draudzenei bārsta tādas patiesības, neizklausās ticami. Tomēr kaut kas tajā viņa skatienā, viņa atturībā bija pavisam citāds nekā viņa draugos donžuānos. Saka gan: parādi man savu draugu, un es pateikšu, kas tu esi.

Vēlāk, kad runājām ar Zani, uzzināju, ka tikai pirms pašas viņa prombraukšanas viņa uzzinājusi, ka Edgaram patīk. Tieši tobrīd apciemot viņu bija atbraucis arī viņas puisis. Vai tas bija katalizators Edgara rīcībai? Zanei viņš nekad neko neesot teicis, ne atklāti, ne slēpti.

Es tā arī nepastāstīju Zanei, ko viņš teica man. Nav ko lieki bārstīties, nolēmu to paturēt pie sevis.

Es tā arī nekad neuzzināju, vai viņš patiesi bija nevainīgs, kura no mums tad īsti viņam patika un kāpēc viņš darīja tā, kā darīja. Mani aizvien kaitina nepabeigtības izjūta šajās «attiecībās». Uzvesties normāli un būt draudzīgam gandrīz līdz pašām beigām un tad, dažas dienas pirms pazušanas, iztramdīt visu tavu sirdsmieru un nozust...

Es tā arī neuzzināju...