Viņš mani grib, es viņu ne!

Reiz mēs ar draudzenēm nolēmām iet izklaidēties uz kādu ekskluzīvu restorānu ar dzīvo mūziku. Lielā kompānijā sagadījās, ka es biju vienīgā meitene, kas tika sēdēt pie puišu galda.

Man pretī sēdēja puisis, kurš gribēja iemācīties mūsu valodu, man blakus apsēdās mūzikas speciālists, kurš nu metās man stāstīt, kas ir kas, kāda nozīme katrai tobrīd dzirdamās mūzikas detaļai. Tā kā man tas viss bija jauns, es labprāt klausījos un centos uzzināt vairāk.

Dažas stundas pēc tam, kad mēs ieradāmies, mans blakussēdētājs bija pamatīgi iesilis un gribēja man uzlikt roku uz pleca. Minūtes piecas es pacietu, bet tālāk nolēmu spēlēt skaidri — piecēlos un aizgāju runāties pie blakus galdiņa ar draudzenēm.

Pasākumam beidzoties, mēs visi kopā gājām atpakaļ uz automašīnām, un mūzikas speciālists sāka mani vajāt — ja es gāju pa vienu ceļa pusi, viņš metās iet man blakus, ja es pārgāju otrpus ceļam, arī viņš otrpus, kad apstājāmies, tad viņš spiedās man klāt.

Ar sāpēs savilktu seju pamāju draudzenei, kura centās mani glābt. Gandrīz rokās sadevušās, mēs gājām, cieši piespiedušās pie sienas, lai viņš starp mums neiesprauktos. Beidzot, nonākušas līdz stāvvietai, mēs jau laimīgi mājām ar roku manam pielūdzējam, kad viņš sāka prašņāt pēc telefona numura.

Atteicu, lai piedod, bet savu numuru es no galvas nezinu, jo nupat kā to nomainīju, bet telefonam ir beidzies akumulators, un piezvanīt nevaru. Viņš saprata. No viņa nekas nav dzirdēts kopš tā brīža.

Protams, ja tas būtu manu sapņu vīrietis, es noteikti kustu no viņa uzmanības apliecinājumiem un man noteikti liktos, ka esmu pārvērtējusi viņu signālus un nekas neizskatās tā, kā ir. Bet, tā kā viņš ne tuvu nebija sapņu vīrietis, uzmanības apliecinājumi bija lieki. Arī šoreiz — es vienkārši vēlējos pavadīt labu vakaru, nevis meklējos, bet viņam šķita, ka nu tik būs kas vairāk...