Varbūt kāds ir dzirdējis par maoru leģendām, kas ir pārpilnas mežonīgas vardarbības, bet attiecībā pret sievietēm — ar vāli pa galvu, aiz matiem un alā iekšā!
Kā mīl Jaunzēlandes maori?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai tā notiek patiesībā un arī mūsu dienās?
Sadzīviskā vardarbība
Mīlestībai maoru attiecībās ir milzīga nozīme. Pat skūpsts, kas ir paberzēšanās ar deguniem, mīlētāju vai radu starpā, ir apmainīšanās ar dievišķo elpu, ko cilvēku senčiem iedvesuši dievi. Šis tradicionālais skūpsts ir neatņemama maoru kāzu rituāla sastāvdaļa.
Var jau daudz runāt par to, cik smalka var būt cilvēka dvēsele, taču agri vai vēlu jāsaskaras ar jautājumu, kas ir aktuāls jebkurā laikā — par vardarbību ģimenē. Vai cilvēki, kuri bija karotāji un mednieki, proti, raduši uzbrukt un risināt problēmas nogalinot, sita savus tuviniekus? Vai tomēr tas maoru sabiedrībā skaitījās slikti?
Īpaša nozīme maoru attiecībās ir tetovēšanai. Procedūrai, kas tradicionāli tika veikta ar noasinātu albatrosa kaulu. Bez atsāpināšanas. Savdabīgie zīmējumi uz cilvēku ķermeņiem un sejām bija kā vizītkarte, kas citiem vēstīja par viņu sociālo statusu un dzīvi kopumā. Arī par to, ko viņš paveicis.
Šo saistīto rituālu izciešana bija arī veids, kā padarīt sevi daudz pievilcīgāku pretējā dzimuma acīs. Jāpiebilst, ka tetovēti tika kā vīrieši, tā arī sievietes. Vienīgi vīriešiem tetovējumu bija daudz vairāk. Sievietēm tetovēja lūpas un zodu, dažreiz deguna sānu daļu. Daiļava ar biezām zilām lūpām skaitījās skaistuma etalons.
Ja viss rakstīts uz sejas — melot nav iespējams. Lai arī maori ir izmantojuši zivju zvejošanai arī cilvēka kaula āķus, tomēr atziņa, ka pret mīļotajiem un ģimenes locekļiem jāizturas saudzīgi un ar cieņu, padarīja viņus stiprus.
Cīņa par izdzīvošanu
Pagājušā gadsimta sākumā Eiropas vēsturnieki pasludināja maorus par izmirstošiem, jo no 225 tūkstošiem (tik viņu bija, kad ieradās pirmie kolonizatori) bija atlicis vien 40 tūkstoši cilvēku.
Taču tauta, patiecoties savam raksturam, izturībai un fascinējošajai kultūrai, spēja atdzimt. Kā liecina statistika, 2001. gadā, kad notika tautas skaitīšana, reģistrēti 526 281 maors.
Pamattautībai pieder viena septītā daļā Jaunzēlandes iedzīvotāju. Puse maoru valodā runājošo ir jaunāki par 25 gadiem. Senās tradīcijas ir tik populāras, ka visu, kas interesē, var atrast internetā. Maori ne tikai godā savus vecos cilvēkus, bet arī uztur ciešas saites starp radiem. Vidēji viens cilvēks var nosaukt 100—200 savu tuvo un attālo radu vārdus, kā arī senču vārdus neskaitāmās paaudzēs.
Tieši šāda īpaša attieksme patiesībā ir tikai loģiska, ja sāk iedziļināties maoru teikās un leģendās, vērtējot tās no cilvēku savstarpējo attiecību viedokļa. Maoriem ir svarīgi dibināt ģimeni. Sevišķi tas attiecas uz sievietēm, jo tādas, kuras netiek pie vīra, uzskata par dumjām un slinkām. Tikpat svarīga maoriem ir bērnu izglītība — divas trešdaļas bērnu apmeklē privātskolas, kas ir dārgs prieks viņu vecākiem.
Maori uzskata, ka arī dabā visi ir radinieki: visas sauszemes radības ir Tanes bērni, bet ūdenī dzīvo Tangaroa bērni. Briesmoņi un mistiskie nezvēri, lai arī cenšas saradoties ar zemes cilvēkiem, nav godā. Protams, ka nešķīstenis, kas iekāro maoru sievieti, ir jānogalina, jāsadedzina, jāsacērt gabalos vai vismaz jāaizbaida ar buramvārdiem un attiecīgu rīcību.
Taču viss iepriekšminētais gan neizslēdz iespēju, ka atšķirīgie neiemīlēs viens otru. Maoru vīrietis pats var iemīlēt pārdabisko būtni. Leģendās gan netiek skaidri pateikts, ka pretpoli pievelkas, taču brīdinājums par to, ka nekas labs var arī nesanākt, tiek atkārtots nemitīgi.
(Fragmenti no raksta.)