Modernais dzīvesveids jeb Kad seksu vairs negribas

No manas puses ceturtā ir kino, visspilgtākajā popkultūras formātā — Holivudas filmas ar popkornu, kolu un mīkstiem sēdekļiem, vēlams, ne retāk kā divas reizes nedēļā. Varētu teikt, ka sekli, bet šīs četras baudas ir mana dzīves jēga, mans dzīves piepildījums, kas sagādā man prieku.

Bet — atgriežoties pie tām klasiskajām vērtībām jeb šoreiz— pie seksa.

Vienā brīdī secināju, ka man vairs negribas. Negribas seksu nemaz! Ja agrāk man tas bija vajadzīgs vismaz reizi divās dienās, ne mazāk, citādi juku prātā, tad tagad reize divās, trijās nedēļās jau kļūst par normu. Sekss aizvien sniedz baudu, man patīk, viss labi, bet — negribas...

Ja agrāk jau 15 minūtes pēc beigšanas es sāku trīties un uzmākties mīļotajam atkal, tad tagad pēc pirmās reizes es saldi iemiegu, bet pat seksa laikā dažreiz ir tā, ka gribas, kaut ātrāk viņš beigtu, pašai pat negribas beigt un vēlos tikai ātrāk iet gulēt.

Atzīšos, ka pirmajā brīdī metos vainot mīļoto — acīmredzot viņš man nevelta pietiekami daudz laika priekšspēlei, attiecībās ir ieviesusies vienveidība?

Tad sapratu, ka patiesībā tāpat ir arī ar manu pašapmierināšanos. Ja agrāk, neskatoties uz seksa biežumu, pati gana daudz savā nodabā darbojos, tagad es pat vairs nespēju atcerēties, kad bija pēdējā reize. Ne par ko negribējās atzīt savu vainu, līdz brīdim, kad sapratu: ar pārējām trim dzīves baudām ir tāpat. Ceļošana? Pusgadu vismaz reizi divās nedēļās esot lidostā, lidostas darbinieces mani jau pazīst, un es drīz zināšu, kuras strādā kurās dienās. Čemodāns vispār tikpat kā netiek izpakots, un, apmeklējot valsti vai pilsētu, kur nav būts iepriekš, brīvajā vakarā es dodos gulēt uz viesnīcu, nevis pastaigās pa pilsētu.

Ar to gribēju teikt, ka ceļot es vairs negribu un gulēt es gribu tikai savā gultā. Ēšana un kino diemžēl nokļuvušas līdzīgās pozīcijās, jo nekas vairs negaršo, gatavot negribas, filmas nepatīk, garlaiko un seansa vidū esmu pat iemigusi mīļotajam uz pleca.

Nemaz nebija vajadzīga rūpīga analīze, līdz sapratu, kas tam visam par vainu — darbs. Strādājot 10–12 stundas dienā, izņemot miegu, vairs negribas neko.

Tāds nu ir tas modernais dzīvesveids, kad mēs pārstājam veidot attiecības ar fiziskām personām, bet pārejam uz juridiskajām. Līdz ar to pašlaik man ir tikai vienas ilgtermiņa attiecības — tās ir ar manu darbu, un īpašas pārmaiņas es neredzu, jo — ja es tomēr vēlos atgriezties pie savām četrām lielajām dzīves baudām, tad tomēr trīs no tām bez naudas — nu nekādi, bet ar pliku seksu dzīvē neiztiksi.

Diemžēl, pierodot dzīvot bez seksa, to gribas aizvien mazāk (if you don’t use it, you lose it…), kas mani skumdina, jo agrāk man tas tiešām sagādāja ļoti daudz baudas un, lai arī dīvaini izklausās, prieka. Mīļotā cilvēka ir žēl, jo saprotu, ka cieš mūsu attiecības, un tas nav normāli — turēt vīrieti bez seksa!

Pat nezinu, kā lai risina šo situāciju, jo acīmredzot šā brīža prioritāte — darbs — ir skaidra un tik ilgi, kamēr tā nemainīsies, seksa man acīmredzot nebūs.

Nu jau labi saprotu cilvēkus, kas saka — attiecības neveidoju, jo tām nav laika. Nav laika arī man…