Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9839656t1h0dbe.jpg)
Ir skaidrs, ka pirmslaulības un laulības starta pozīcijā ļoti lielu lomu ieņem cilvēka seksualitāte, kam ir sava nozīmīga vieta arī bībeliski raugoties.
Bet es domāju, ka kvalitatīvas attiecības starp vīrieti un sievieti nevar ilgstoši pastāvēt, ja starp šiem cilvēkiem nav nekādu garīgo saišu. Man šķiet, mēs meklējam viens otru arī garīgi piedzīvot, saprast un atrast, mēs neesam tikai divi ķermeņi. Mēs esam dvēseles, un ilgtermiņa attiecību dziļums un skaistums atklājas tur, kur varam piedzīvot garīgu attiecību skaistumu.
Protams, seksualitātei ir sava vieta, bet viena pati tā cilvēku nevar piepildīt. Es atļaušos izsacīt brutālu piemēru — ja ir vajadzīga tikai seksualitāte, tad vispraktiskāk ir neprecēties vispār, tad seksu var nopirkt, pēc tam doties mājās un neuzņemties nekādu atbildību par šo partneri. Bet mēs labi saprotam, ka to nemeklējam. Ja viens otru pieņemam tikai kā skaisti noformētu ķermeni, tad tomēr vienā brīdī notiek lūzums un šīs virspusējās attiecības vairs nav interesantas, nesniedz meklēto un sabrūk,» uzskata mācītājs Juris Rubenis.
Laulību konsultante Aija Tula-Rijkure atklāj, ka katram pacientam, katram pārim uzdod vienu identisku jautājumu — cik ilgs bija periods no jūsu iepazīšanās līdz pirmajam aktam?
«Tas ir ļoti būtisks jautājums — jo garāks šis periods, jo veiksmīgāka kopumā ir šī pāra seksuālā dzīve un laulība. Lai veidotos stabilas attiecības, sākotnēji tām ir jābūt psiholoģiski labi pabarotām.»
Varbūt viens no problemātiskākajiem jautājumiem šobrīd ir tas, ka mūsu sabiedrībā ģimene vairs nav modē un tas būtiski grauj jauniešu seksualitāti un spēju veidot veiksmīgas attiecības.
«Šobrīd daudzas 18-25 gadu vecās meitenes nespēj atdoties vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski, jo viņas nav sajutušas un baudījušas mīlestību un abpusēju uzticēšanos ģimenē. Viņas ir anatomiski veselas, mīl savu partneri, grib precēties, bet nespēj atdoties.»
Strādājot par seksoloģi Aija Tula-Rijkure ir pārliecinājusies, ka sievietēm laulība ir ļoti būtiska. «Sievietes ir tā iekārtotas, ka mums ir nepieciešama stabilitātes sajūta. Piemērs no manas prakses: uz konsultāciju atnāca pāris, sievietei bija vaginisma problēma — nespēja atļaut makstī ievadīt dzimumlocekli. Viņa bija ļoti uzvilkta, nespēja mierīgi skatīties man acīs un man bija sajūta, ka viņa tūlīt sāks kliegt vai sitīs.
Saruna vairs nevarēja tā turpināties, un es palūdzu, lai viņas partneris uz mirkli iziet ārā. Man nemaz nebija jāprasa, kāpēc viņai ir tāda attieksme, viņa pati uzreiz teica: es nevaru saprast, kāpēc jūs uzdodat visādus stulbus jautājumus, bet neprasāt pašu galveno — to, vai mēs esam oficiāli apprecējušies.
Ir tāds teiciens, ka forma veido saturu. To arī seksologs Jānis Zālītis ir mācījis — ja sievietes nevar seksuāli atraisīties, viņām kādreiz iedod pavalkāt laulības gredzenu, vēl tikai gaidot šīs laulības, un viss atrisinās. Toreiz man delikāti to vajadzēja pateikt partnerim, viņi apprecējās un viss bija kārtībā.
Stabilitātes sajūta sievietei ir vajadzīga. Nu, kā viņa var atraisīties, ja nezina, vai ir vienīgā, ja nejūtas stabila un droša par to, vai būs kopā ar šo partneri.»
Tajā pašā laikā Aija Tula-Rijkure uzsver, ka nereti, iepeldot laulības ostā, divi cilvēki zaudē daļu no burvības, ko piedzīvojuši pirms tam. «Ja, stājoties laulībā, mēs paturētu kaut daļu no izturēšanās un attieksmes, kas mums piemīt pirms apprecēšanās, tad laulības būtu daudz laimīgākas, arī seksuālā ziņā.
Es runāju arī par uzmanības apliecinājumiem — ziediem, vēstulītēm. Protams, ir dažāda tipa sievietes un ne visos gadījumos seksualitāte ir vienāda. Labi, ka vēl ir sievietes, kuras vēlas, lai partneris viņas iekaro. Viņas nav aktīvas vai karojošas, jau no dabas ir paredzēts, ka sievietes seksualitāte ir vērsta uz iekšu, bet vīrietim — uz āru. Tas ir tieši proporcionāli tam, kā izvietoti mūsu dzimumorgāni.
Bet bieži vien, kad sieviete jūt, ka ir pēdējais brīdis apprecēties, viņa kļūst ļoti aktīva un dara visu, lai vīrietis viņu pamanītu. Ja patika ir abpusēja, tad nemaz nav tik svarīgi, kurš pirmais uzsācis attiecības, kurš pirmais pateicis — es tevi mīlu. Protams, līdz laulībām sieviete grib būt vislabākā un pierādīt, ka arī ar viņas seksualitāti viss ir kārtībā, tāpēc nereti tiek notēlots orgasms, pietiekami bieža vajadzība pēc dzimumdzīves un nereti sieviete ir seksa iniciatore. Iestājas laulības dzīve un sieviete gaida, kad beidzot vīrietis būs iniciators.
Bet izrādās, vīrietis gaida, ka viņa sieva arī turpmāk būs tāda pati ekstraverta, kādu viņu iepazinis. Viņi, viens no otra gaidīdami aktivitāti, sāk domāt — es neesmu vairs vajadzīgs, ar manu ārējo izskatu kaut kas nav kārtībā vai ir uzradies kāds cits pievilcīgāks,» stāsta seksoloģe un bilst, ka vislabākais ieteikums laulātajiem ir mācīties pēc laulības iestāšanās priecāties par to, kas priecēja pirms tam. Bieži vien vēlme atkal atrast šo prieku laulātos vēlreiz apvieno un viņi sāk viens otru iekārot no jauna.
* * *
(Fragments no raksta. Visu rakstu lasiet žurnālā «Una».)