Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9841674t1hfc15.jpg)
Tālajā 1991. gadā, atrodoties Sanktpēterburgā (toreizējā Ļeņingradā), izsalkuma mudinātas, kopā ar mammu iegriezāmies kādā no pilsētas daudzstāvu viesnīcām — bufetē (man toreiz bija 11 gadi). Tā kā nekā «jēdzīga» mūsu vēderiem ēdienkartē neatradās, pasūtījām tikai minerālūdens pudeli. Pagaršojušas atklājām, ka ūdens ir gana specifisks un tam ir, mūsuprāt, nepatīkama piegarša. Protams, bijām neapmierinātas un, atstājušas pudeli un neiztukšotās glāzes uz bufetes galda, devāmies prom. Tā kā bufete atradās vienā no «debesskrāpja» augšējiem stāviem, izmantojām liftu, lai nokļūtu pirmajā stāvā. Iekāpjot liftā, pamanīju, ka līdzi braucošais kungs rokās tur vairākas pudeles ar to pašu «nelaimīgo» minerālūdeni, un, būdama pārliecināta, ka «ārvalstu» Ļeņingradā neviens jau nu latviešu mēlē nesaprot, bērna tiešumā mammai skaļi teicu: «Mam, apskaties, tas muļķis ir paņēmis veselas piecas pudeles ar to pretīgo minerālūdeni!» Uz kādu brīdi iestājās klusums, bet, jau izkāpusi no lifta, pēkšņi sev aiz muguras dzirdēju tā kunga balsi, un skaidrā latviešu valodā izskanēja neizpratnes pilns jautājums: «Hm, kāda vaina ir tam minerālūdenim?!» Lieki piebilst, cik neērti mēs ar mammu abas tai brīdī sajutāmies. Vēl neērtāka sajūta pārņēma, kad vēlāk uzzinājām, ka kungs bija vēstniecības darbinieks, bet mēs taču tik «nesmuki» izrīkojāmies ar augstu stāvošu amatpersonu! Par laimi, kungs neapvainojās, tikai pasmaidīja un pat sāka draudzīgu sarunu ar manu mammu — neskatoties uz incidentu, viņam bijis patīkami satikt tautiešus un ar viņiem aprunāties.