Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Laiks iet, daudz kas mainās. Teicienā laikam ir «viss». Viss nemaz nevar teikt. Attieksme, sapratne, izjūtas mainās. Bet notikumi risinās bez lielām izmaiņām. Tagad pat dzied laikam kaut kā tā – man brālis dzīvo Īrijā, māsa – Anglijā, es pats – Kanādā.
Politiskos emigrantus, kuri izbrauca no Latvijas pagājušā gadsimta vidū mēs pieminam daudz un dažādi. Šodien laikam ir ekonomiskās migrācijas vilnis. Tikai – ekonomiski apgrieztā veidā – toreiz no bagātības aizbraucot nokļuva gadiem ilgstošā briesmīgā nabadzībā, šodien no nabadzības brauc pelnīt naudu. Pelnīt naudu, strādājot pie mums pat apšaubāmus darbus, bet par to veikšanu tur maksā vairāk nekā te par cienījamiem un godājamiem amatiem.
Politiskā un ekonomiskā migrācija. Vieniem tās ir saistītas lietas, citiem – nesaistītas. Vai tad valsts ekonomisko situāciju neveido, nenosaka politiķi. Beigu galā ekonomikas ministru taču apstiprina pašu ievēlētie deputāti...
Bet ne par to runa.
Tas, kurš toreiz bija kuriozs, notika tālajā Lielbritānijā pagājušā gadsimta 80. gadu pašās beigās vai 90. gadu pašā sākumā, neatceros vairs.
Dzīvojām pavisam mazā Londonas viesnīciņā. Rītos un vakaros tur mūs arī mieloja. Savā starpā sarunājāmies latviski. Te pēkšņi vienīgā apteksne mūs uzrunāja ... krieviski. Tālākais ir brīvs atstāts no krievu valodas un tiem notikumiem.
- Es esmu no Lietuvas. Te palīdzu finansiāli savai meitai, kura pati nekur nevar braukt – bērni jāaudzina.
Tālāko vairs pat nemēģināšu citēt. Toreiz gan man nāca smiekli. Kuriozs taču – strādājot viesnīcā, var sūtīt naudu meitai un «paēdušas» abas.
Jā, lietuvieši daudzās lietās iet mums pa priekšu.