Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9851380t1h09fa.jpg)
Ir brīži, kad abiem no pāra katram ir sava, turklāt atšķirīga darba intensitāte. Sākas problēmas: vienam nepietiek laika uzmanības izrādīšanai, otram savukārt nav laika to saņemt.
Man pašai tā nesen gadījās, kad «arlabunakti» bučas vietā nesaņēmu pat «arlabunakti!». Protams, es biju sašutusi. Kā var mani nesaprast? Es taču strādāju. Lai rakstītu, man vajag naktis, kad viss apkārt ir kluss. Un viņš to zina utt.
Egoisms? Varbūt. Bet tajā brīdī man likās, ka vienīgais egoists ir viņš. Jo tieši viņam taču bija atņemts ierastais modelis — kad mīļotais cilvēks ir fiziski blakus, nevis kaut kur citā istabā pie datora.
Tā vien šķiet, ka vīrietim uzmanību vajag tikpat daudz cik baltmaizes un piena. Tātad daudz. Un dikti. Bet cik daudz egoisma vajag attiecībām?
Attiecībās ar sevi egoisms ir laba iezīme. Proti, mēs katrs pats sev pasakām, ka esam svarīga persona, kas grib to un to. Egoisms jau būtībā ir spēja izpaust sevi, apzināt un apmierināt savas vajadzības, vēlmes, iespējas.
Taču divu cilvēku attiecībās līdzās pastāv divi ego, divi es. Katrs ar savām vēlmēm, pieņēmumiem un attiecībām ar apkārtējo pasauli. Gudrās grāmatās raksta, ka veselīgais egoisms ir tad, kad pasaules centrā esmu es, kam apkārtējās orbītās izvietoti mums tuvie cilvēki, draugi, paziņas. Tam visam, taču galvenokārt sev es veltu visu savu enerģiju, spēku, laiku. Lai tad saskaņā ar enerģijas nezūdamības likumiem saņemtu to visu pretī.
Jā, mīlestība pret sevi ir būtisks priekšnosacījums, lai spētu mīlēt citus un citi spētu mīlēt mūs. Bet kur ir robeža? Cik lieliem egoistiem mums jābūt savās attiecībās? Un kur sākas otra egoisma pieņemšana?