Galvenais liecinieks: apsūdzības pret Lembergu ir nepamatotas

— Tāpat kā daudzi citi es esmu pārsteigts par to, ka krimināllietas materiāli nonākuši masu saziņas līdzekļos, un faktiski nolikti vispārējai publiskai apspriešanai. Tādā veidā tiek veidots viedoklis. Es negribu teikt, ka tas viedoklis ir par labu apsūdzībai vai par labu aizstāvībai, bet tas jebkurā gadījumā ir absolūti nepieņemami.

— Spiediens uz tiesu?

— Tieši tā. Tiesa, tiesas sastāvs, visi, kas ar tiesas spriešanu saistīti — viņi tiek šobrīd ietekmēti. Un tas jau nav pirmais gadījums. Līdzīgi bija arī ar slaveno jūrmalgeitu un citām, varbūt ne tik slavenām lietām. Bet nu tā tas ir noticis.

Es nedotu absolūti nekādus komentārus ne līdz, ne arī pēc šīs lietas iznākuma, ja vien viss šādā veidā nebūtu nonācis masu mēdijos. Jebkurš izmeklēšanas noslēpums šobrīd ir zaudējis savu jēgu un saturu.

Kaut kas kļuvis publikai pieejams un vērtējums katram pēc saviem ieskatiem, nezinot lietas materiālus kopumā. Tas ir būtiski. Uldis Dreiblats radio intervijā pareizi teica — vajadzēja tos 100 sējumus nolikt Nacionālajā bibliotēkā, ielikt digitālā versijā internetā, un tad lai visi lasa visu.

— Baumo, ka arī lietas izskatīšana būs slēgta.

— Tas ir tiesas kompetencē.

— Bet, ja tie simt sējumi nestāv Nacionālajā bibliotēkā, tiesa arī noslepenota...

— Nē, nē, nē — spriedumi beigās tā vai tā ir publiski. Kādēļ es teicu par to publiskumu. Ja piešķir publiskumu kaut kādai vienai daļai no lietas materiāliem, kā šobrīd noticis, viedoklis kļūst vienpusējs. Tāds vērtējums veidojas tikai, balstoties uz materiāliem, kurus kāda persona, tādu vai citu interešu dēļ vēlas publiskot. Bet par lietu kopumā un par atsevišķu personu lomu tajā var spriest tikai, kad ir pieejami visi lietas materiāli. Pareizi?

— Nu labi — jūs varat tagad paskaidrot, kas īsti ir publiskots?

— Nu, es taču nezinu, es tikai...

— Neapskatījāties LETA izdrukas, publikācijas, «Lembergs pirmais miljardieris»...?

— Jā, šito es esmu izlasījis.

— Nu un kas tas ir? Kaut kas piedzejots? Nav piedzejots? Tā ir jūsu liecība?

— Jā tā ir mana liecība. Tā ir mana liecība... iedzeriet kafiju...

Jāsaka par šiem jautājumiem sekojošais. Fakts, ka Lemberga kungam ir kaut kāda saistība ar kompānijām, kuras es esmu pieminējis, nav nekādā gadījumā ne likumpārkāpums, ne vēl jo vairāk noziegums. Bet, protams, to var mēģināt interpretēt savādāk — kāds procesa virzītājs, vai kāds Lemberga nelabvēlis, vai vēl kāda persona...

— Jūs esat viņa nelabvēlis?

— Nekādā ziņā.

— Jūs esat viņu nodevis?

— Nekādā ziņā... Jautājums ir par to, kādēļ es liecināju.

— Vai bija iespēja atteikties?

— Es nevaru atteikties liecināt... Nē, es varu atteikties liecināt, bet tas absolūti neatbilstu likuma prasībām, un arī lietas interesēm, izmeklēšanas interesēm. Turklāt tās ne vienmēr ir pretrunā apsūdzēto, šobrīd jau tiesājamo interesēm.

Kāpēc es nevaru neliecināt — tādēļ, ka, diemžēl Latvijas Advokatūras likums nav veidots tā, ka ļautu advokātam izvairīties no jebkādu liecību sniegšanas.

— Es saprotu, ka citi advokāti šai lietā neesot liecinājuši, balstoties uz to pašu Advokatūras likumu.

— Es nezinu, man nav pieejami šie lietas materiāli, un es nevaru komentēt citu personu pozīciju. Vēl jāņem vērā ir tas, ka šajā lietā un apstākļos, kas saistīti ar šo lietu, ne vienmēr es esmu bijis un uzstājies kā advokāts. Mana rīcība vai saistība ar kaut kādiem apstākļiem ne vienmēr ir bijusi noformēta kā advokāta līdzdalība. Kaut gan, protams, es esmu Advokātu kolēģijas loceklis, un mani var jebkurā brīdī definēt kā advokātu.

— Jūs varat drusku vienkāršāk?

— Okei. Varu vienkāršāk. Jūs šobrīd pie manis atnācāt kā pie advokāta vai kā pie vienkārši Ginta?

— Pie «vienkārši Ginta» es diezin vai būtu nācis.

— Tieši tā, jo mums ar jums nav noformētas advokāta–klienta attiecības. Bet varētu veidoties arī citas situācijas, kad mana rīcība vai pat reizēm arī mani pakalpojumi nav tieši saistīti ar advokāta pakalpojumu sniegšanu. Konkrētajā gadījumā ir runa par pilnvarojumu veikt kaut kādas darbības, par pilnvarojumu veikt pārstāvniecību, par pilnvarojumu kaut ko pārvaldīt, pieņemt lēmumus. Bet arī tad, ja šīs attiecības ir tā strukturētas, ne vienmēr advokāts var saglabāt imunitāti pret jebkuriem kriminālprocesuāliem līdzekļiem. Par to runā divi likumi. Pirmkārt, Advokatūras likuma 6. panta 2. daļa nosaka, ka par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, kā arī darbība nelikumīga nodarījuma veicināšanā. Es nekad neatzīstu, ka es kaut ko tādu esmu darījis, nekad! Bet tā problēma ir tāda, ka likums nenosaka, kam vērtēt šo apstākli.

— Kurš var konstatēt.

— Normāla pieeja būtu tāda — tiesa konstatē, ka klients izdarījis noziegumu. Advokātam līdz ar to vairs nav imunitātes un viņam jāliecina. Diemžēl Latvijas likumdošanā un arī tiesu praksē šāda pieeja nav iestrādāta. Uz šo brīdi procesa virzītājs ir karalis procesā. Prokurors ar savu lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības jau izdara savu secinājumu, savu spriedumu. Pat ar lēmumu par aizdomās turētā statusa noteikšanu: vot mēs jūs turam aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un tamdēļ jums ir jāliecina. Jo mēs uzskatām, ka jūs advokāt esat veicinājis — tie ir aptuveni tādi vārdi, ar kādiem pie manis savulaik vērsās — mēs jūs atzīstam par aizdomās turēto, varbūt pat vēl vairāk — mēs jūs apsūdzam kaut kāda nozieguma izdarīšanā, ko jūs esat izdarījis kopā ar personu x, ar kuru jums ir nodibinātas juridiskās palīdzības attiecības. Bet tas, ņemot vērā, ka jūs pats esat piedalījies, atņem jums šo imunitāti un neglābj jūs no pienākuma sniegt liecības. Bet ne tas ir galvenais!

Galvenais, ar ko prokurors argumentēja, kāpēc man ir jāsniedz liecības, un es to nevaru apstrīdēt, ir likums «Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu». Šim likumam piemīt tāda preventīva funkcija, lai absolūti visu, kas attiecas uz privātpersonu un arī juridisko personu aktīviem, padarītu caurskatāmu. Nu lūk, un šai likumā ir noteikta robeža, kas ir — varbūt ne smieklīga, bet nu ļoti zema. 15 000 eiro. Par visu, kas ir lielāks nekā 15 000 eiro, tev ir jābūt absolūti skaidram priekšstatam: kam par labu, kas ir ieinteresēts, kam no tā būs labums. Un atsevišķos Ministru kabineta noteikumos uzskaitītos gadījumos, tev pat ir jāziņo klientam aiz muguras speciāliem uzraudzības orgāniem. Tautā to sauc par Burkāna kantori. (I. V. — Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu vada prokurors Viesturs Burkāns). Šis likums man lika atklāt apstākļus, kas saistīti ar liecībās nosaukto kompāniju pārstāvību.

— Vai, parādot šīs saistības, jūs esat nodarījis savam klientam kaitējumu?

— Nekādā ziņā.

— Lembergs «Neatkarīgajai» sacīja, ka Laiviņš acīmredzot spēlē abās frontēs. Ka strādājot viņam, paralēli tiek strādāts arī pie tā saucamajiem oponentiem.

— Es to nevaru komentēt. Tas jau droši vien ir komentārs par kaut ko citu. Es nezinu, ko viņš ar to domājis, vajadzētu konkretizēt.

— Nu to jau jūs paši varat konkretizēt.

— Es to nekādā ziņā nevaru atzīt... tur nav ko atzīt. Jautājumā, vai es viņam esmu kaitējis... Varbūt es pabeigšu, kādēļ es sniedzu liecības. Ja vēl varētu diskutēt par Advokatūras likumu, uzstāt, turpināt cīnīties līdz galam. Teikt nē, nē, nē! Es neesmu izdarījis nekādu noziedzīgu nodarījumu. Taču pēc šī otra likuma (I.V. — Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu) tas bija pilnīgi izslēgts. Bet par ko tad es liecināju? Es liecināju par rīcību ar kompānijām, vai rīcību, kas saistīta ar kompāniju pārstāvību Latvijas uzņēmējsabiedrībās. Šie aktīvi ievērojami pārsniedza likumā noteikto robežu, līdz ar to mans pienākums bija šo informāciju sniegt. Tas arī bija galvenais.

Jautājums, vai es ar to esmu kaitējis Lemberga kungam. Viennozīmīgi uzskatu, ka nē. Es būtu kaitējis tai gadījumā, ja Lemberga kunga vai viņa ģimenes locekļu vietā būtu nosaucis kādu citu. Tad es izdarītu noziegumu. Tad es vērstos pret viņa tiesiskajām un likumiskajām interesēm. Turklāt starp mani un Lembergu nekad nav pastāvējusi vienošanās, ka mēs viņa saistību ar šīm interesēm slēptu. Tās ir viņa ģimenes intereses, visdažādākajā formā. Ne vienmēr aiz šīm interesēm slēpjas naudas pelnīšana vai reāla labuma gūšana. Pie kam lielākajā daļā no šīm kompānijām man nav bijis pilnvarojuma iegūt kaut kādus naudas līdzekļus un pēc tam ar tiem rīkoties. Man nav bijis paraksta tiesību banku kontos, līdz ar to es nevaru komentēt, vai viņš vispār ir guvis no tā visa kādu labumu. Pārsvarā, cik es zinu paraksta tiesības bija šo kompāniju valžu locekļiem. Bet es nekādā ziņā neuzskatu, ka Lemberga kungs, esot minēts tādā vai citādā statusā šo kompāniju dokumentācijā, bankas dokumentācijā, šo kompāniju valžu uzskaites failos kā persona, kas saistīta ar labuma gūšanu, ka Lembergs ar to būtu kaut ko pārkāpis. Nekādā ziņā! Viņš nav ar to neko pārkāpis, un cik es zinu tā ir arī viņa pozīcija. Neviens likums viņam neaizliedz būt par beneficiāru, vai būt ieinteresētam kādas kompānijas darbībā.

— Publiskajā telpā nonākusi šāda informācija jebkurā gadījumā veido negatīvu tēlu.

— Ka viņam kaut kas pieder?

— Nu ja.

— Lemberga kungs ir izcils saimnieks, jau daudzus gadus sevi pierādījis. Viņš nekad nav slēpis savu interesi par uzņēmējdarbību. Nekad. Tā arī ierakstiet. Viņš ir izcils uzņēmējs! Reti kurš uzņēmējs Latvijā ir spējis vairākus gadus pēc kārtas deklarēt ienākumos vairāku miljonu latu dividendes. Tās viņš saņēma divtūkstošo gadu vidū — līdz konflikta sākumam ar saviem partneriem. Izcils, ģeniāls uzņēmējs — vai tad tas ir bojājis viņa sabiedrisko tēlu. Un kādēļ lai viņš nevarētu būt tikpat izcils un veiksmīgs uzņēmējs, izmantojot arī kādas struktūras, uzņēmējdarbības formas vai veidus, kas saistīti ar ārvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem.

— Problēma tiek saskatīta apstāklī, ka viņš vienlaikus ir arī politiķis.

— Bet tāds viņš ir bijis vienmēr, vismaz beidzamos padsmit gadus. Es te neredzu problēmu. Viņš nekad nav slēpis savu saistību ar uzņēmējdarbību. Kopš divtūkstošo gadu sākuma viņš ar savu vārdu vai ar savu ģimenes locekļu vārdu bijis akciju turētājs virknē ļoti veiksmīgu uzņēmējsabiedrību un saņēmis miljoniem dividenžu. Es nepārskaitīšu tās kompānijas. Deklarācijā tās ir minētas! Ja runājam par personām, ar kurām šobrīd viņam ir konflikts uzņēmējdarbības jomā — viņam šis konflikts ir tieši biznesa dēļ. Protams, laika gaitā tas pārauga politiskajā plāksnē. Loģiski. Pareizi jau viņš saka: kad ar viņu netiek galā biznesa jomā, ar viņu sāk cīnīties politiskajā jomā. Nomelnojot viņu.

— Tātad šī krimināllieta ir tā pati biznesa cīņa, kas pāraugusi politiskā un tagad arī krimināltiesiskā cīņā?

— Droši vien. Droši vien. Dzirdot, ka lietas materiālos ir pretrunīgas liecības starp Lembergu no vienas puses, un kādām personām no otras puses, un ka starp šīm personām ir kādreiz pastāvējuši mantiska rakstura, biznesa rakstura strīdi... Nu, piemēram, Lembergs — Gulbis. Lasot, ka Gulbis... ir (smejas)...

— Iebiedēts?

— Jā, jā Lembergs no viņa izspiedis kukuļus un viņš bijis spiests tos dot... Šis Lemberga–Gulbja konflikts pastāv jau desmit gadu garumā. Es ar šo konfliktu esmu bijis saistīts jau kopš 96. gada. Un es zinu, ka starp šīm personām pastāv, maigi izsakoties, nepatika. Loģiski, ka pie šādiem apstākļiem jebkuras šo personu liecības jāvērtē kritiski. Vai tas attiecināms uz vēl kādiem citiem personāžiem lietā, kuru liecības būs pretrunā ar Lemberga pozīciju, to es nezinu. Redz, ja būtu visi tie simts sējumi pieejami, tad es varētu paskatīties un pakomentēt.

,

— Tā ir taisnība, ka esat galvenais liecinieks?

— Es esmu par tādu padarīts, Lato Lapsa mani par tādu ir padarījis. Man tik tiešām ir gaužām nepatīkami, ticiet man. Tas, ka esmu nosaucis Lembergu vai viņa ģimenes locekļus, bija neizbēgami. Nu, iedomāsimies piemēru! Atnāk pie advokāta cilvēks — viņam tepat Ganību ielā ir īpašums, bet dzīvo viņš Amerikā. Viņš jums iedod pilnvaru — advokāt, tas ir mans īpašums, rūpējieties, sakārtojiet, iznomājiet. Saņemiet no nomas maksām labumu. Saņemiet savu honorāru no labuma. Atlikumu pārskaitiet man, daļu ieguldiet vērtspapīros. Paiet pieci gadi, viss kārtībā, seši — kārtībā, bet septītajā gadā advokāts sāk domāt: paga, paga, kam īsti tas īpašums pieder? Varbūt, ka tas tomēr nav Jāņa īpašums, bet ir Pētera īpašums? Varbūt es vairs neklausīšu Jāņa instrukcijām? Varbūt uz savas pilnvaras pamata es pat pārdeklarēšu šo īpašumu uz Pētera vārda? Un beigu beigās, kad man publiski paprasīs, kam tas īpašums pieder, es sitīšu sev pie krūts un saukšu: kādam Jānim, tas Pēterim pieder! Jūs saprotiet? Tādā situācijā advokāts rīkotos...

— Vienalga paliek jautājums par konfidencialitāti.

— Bez šaubām. Kā jau es te teicu (cilā «Dienas Biznesu» ar publikāciju). Vienīgais, ko man Kristīne Jančevska piezvanīja un pajautāja... redz kur ir vienīgais mans citāts. Pārējais nav nekas no manis. Kaut kādi izvilkumi no liecībām un absolūts komentārs. Turklāt viena lieta ir konfidencialitāte attiecībā pret žurnālistiem, bet pavisam kas cits runāt ar procesa virzītāju kriminālprocesa ietvaros. Ja jūs atnāktu pie manis pirms mēneša, neko es ar jums nerunātu. Kad jūs man piektdien piezvanījāt, bija skaidrs par ko ir runa un ka tagad pašam ir jārunā. Pēc visa šitā (atkal cilā avīzi) un vēl «Delfiem» — kā es tur tieku aplikts. Ticiet, ka man šobrīd ir grūti justies brīvi un nedomāt, ka tieku uzskatīts par rupju advokāta ētikas un klientu noslēpuma pārkāpēju. Bez šaubām, smagi...

— Nu, nez vai tagad kāds nāks algot jūs, lai pārvaldāt viņa māju.

— Tieši tā! Tieši tā! Tieši tā! Vai kāds man atnesīs to māju pārvaldīt? Pareizi, tas man ir nodarījis kaitējumu, bet nu zini: vilku baidies, mežā neej. Kad es pirms desmit gadiem sāku ar šīm lietām nodarboties, vairāk vai mazāk bija jāprognozē tāds iznākums. Tagad ir konflikts, karš, un no kara visi cieš.

Tas, ka pārkāpta konfidencialitāte ir nožēlojami. Bet es to neesmu izdarījis, es nekad neesmu sniedzis nevienu publisku paziņojumu, pārkāpjot konfidencialitātes robežas. To izdarīja žurnālisti. Labi, es negribu arī žurnālistus vainot, tādā pasaulē mēs dzīvojam. Bet es vēlreiz jums saku, kādēļ es sniedzu liecības. Man šo pienākumu uzliek Latvijas likums un nevienam advokātam nav imunitāte pret Latvijas likumu.

— Vai šis likums ir pareizs vai aplams?

— Jūs vaicājat par mazgāšanas likumu? Tas atbilst Eiropas direktīvām.

— Arī tās var būt aplamas.

— Atsevišķos apstākļos likums ir pārāk tiešs un strikts attiecībā uz informācijas atklāšanu. Bet, ja runā par manu konkrēto situāciju, es domāju, ka nē. Advokāta un klienta attiecības nedrīkst būt noslēpums. Noslēpums var būt šo attiecību saturs, nianses, detaļas.

Kurš likums, kurā brīdī ir prioritārs? Kāpēc mazgāšanas likums ir prioritārs attiecībā pret Advokatūras likuma pantu par advokāta–klienta attiecību konfidencialitāti?

Tas ir speciālais likums, kurš regulē ne tikai advokāta–klienta attiecības. Tas regulē attiecības, kas veidojas no noteikta apjoma īpašuma pārvaldīšanas — attiecībā uz jebkurām personām.

— Un speciālajam likuma priekšroka?

— Nu jā, jā — tas ir labs jautājums. Jūs jau kā jurists tagad sākat. Pareizi tas ir. Attiecībā uz aktīvu pārvaldi speciālāks ir šis te atmazgāšanas likums... nu, vispār par to jau varētu diskutēt. Bet arī attiecībā par šiem aktīviem — publiska šī informācija kļuvusi ne jau pateicoties manām liecībām. Te atkal piesaukt likuma nepilnību vai piemērošanas praksi. Lapsa vismaz publiski saka, ka materiālus saņēmis no kaut kādiem cietušajiem. Un tik tiešām pēc Kriminālprocesa ir tā: kad pirmstiesas izmeklēšana ir pabeigta, materiālus izsniedz apsūdzētajiem un cietušajiem, bet likums neuzliek par pienākumu šos materiālus saglabāt kā konfidenciālus. Tos neizplatīt. Un tas nu tagad ir noticis, ka šie materiāli saņemti no kāda cietušā.

— No malas gan izskatās, ka pašā prokuratūrā ir taisnais informācijas nopludināšanas vads

— Es nevaru to apgalvot. Bet jums žurnālistiem ir tiesības neatklāt avotu, nu un tā šie materiāli ir kļuvuši publiski.

— Ja atgriežamies pie pieņēmuma, ka jūs esat galvenais liecinieks lietā, vai uz jūsu liecības pamata Lembergu var ielikt cietumā?

— Es neuzskatu, ka Lembergs būtu pārkāpis likumus. Pakomentēsim tagad šos apstākļus. Lembergam vissmagākās apsūdzības izvirzītas kukuļņemšanā, kas it kā notikusi padsmit gadus atpakaļ. Manām liecībām ar to nav nekāda sakara. Es nekad neesmu liecinājis ne par ko tādu, un es esmu absolūti pārliecināts, ka Lembergs nav ņēmis un izspiedis kaut kādus kukuļus. Tādēļ es arī nevarēju neko par to liecināt.

Kāds varētu būt spriedums, un ja būtu notiesājošs — kāds būtu soda mērs — tas tad būtu atkarīgs no šīm smagākajām epizodēm. Bet es esmu pārliecināts, ka Lembergs nav ņēmis nekādus kukuļus. Tas ir mana komentārs par to, vai manas liecības var būt par pamatu viņa notiesāšanai, soda veidam. Papildus es gribu pateikt, ka manas liecības atklāja viņa un viņa ģimenes saistību ar kaut kādu kompāniju interesēm, bet manas liecības ne tuvu nav vienīgais šo saistību atspoguļotājs. Tāpēc es vēlreiz saku, ka būtu labi apskatīties šos te 100 sējumus. Tur ir daudz kas vairāk. Es esmu pārliecināts, ka tur bez manām liecībām ir arī citas liecības.

— Berķa liecības arī ir?

— Nezinu. Nu, droši vien, ka ir. Ja ir kādas epizodes, kas saistītas ar viņu, tad varbūt, ka ir. Nezinu. Bet es ne par to tagad runāju. Manas liecības balstās ne jau tikai uz to, ka Lembergs man savulaik kaut ko uzticēja, pilnvaroja, ka es ar viņu konsultējos. Lemberga vārds ir fiksēts dokumentos, ar kuriem man nekāds sakars nav. Tie ir sastādīti padsmitiem gadus atpakaļ. Kompāniju valžu reģistros ārzemēs, banku uzskaites dokumentācijā, akcionāru līgumos — tur ir fiksēts viņa vārds, viņš ir parakstījis šos dokumentus. Pats. Man ar to nav nekāda sakara. Tās ir viņa intereses, ko viņš savulaik pats ir dibinājis. Tas viss ir fiksēts lietas materiālos. Kad mani pratināja, man šo to arī rādīja, protams. Un ziniet, man tas nebija pārsteigums. Jā, man ir taisnība — esmu pārstāvējis pareizo cilvēku. Pārstāvot kompāniju, piemēram, to pašu «Netherfin Financial Services», es jau neiedomājos, ka es pārstāvu kaut kādu Jāni Krūmiņu vai Kārli Bērziņu. Es zināju, ka pārstāvu Aivaru Lembergu vai viņa intereses. Tas nemaz nevarēja būt savādāk. Savādāk es būtu kaut kāds neprātis vai rupji pārkāptu advokātu likuma prasības, kas ļoti precīzi nosaka: pirms tu vispār kaut ko sāc darīt, tev jāzina, kā labā tu dari un jādara saskaņā ar viņa interesēm. Tas ir advokāta darbības pamatprincips. Nu, bet ne vienmēr es darbojos kā advokāts. Citur tā darbība nemaz nebija tā noformēta. Es biju vienkārši pilnvarnieks, teiksim tā...

Es ar jums tagad kā ar žurnālistu runāju par lietu. Jūs to nopublicēsiet, un nedod, Dievs iznāks, ka es tagad vēl vairāk nododu nabaga Lemberga kungu. Nododu! Nododu... aizstāvēju ar vienu kāju būdams cietumā, johaidī... nododu. Labi, Dievs visu izspriedīs. Būs tiesa redzēsim, ar kādām liecībām. Manas liecības tikai apstiprina neapgāžami ar daudz ko citu pierādītus apstākļus un faktus. Apstiprina, ka es neesmu traks cilvēks, kurš teiks — jums nav brilles, bet mugurā ir kleita. Es neesmu traks, neredzīgs un neloģisks cilvēks. Es redzu, ka es runāju ar cilvēku, kuram ir brilles uz acīm un žakete mugurā. Es necentīšos nekad pierādīt melnu par baltu.

— Vai jums ar tā dēvētajiem oponentiem, ar Berķi ir kāda profesionāla saistība?

— Nē, nē nav.

— Nu, un kaut kāda ģimeņu radniecība?

— Nē, nekāda radniecība... nu, ja tagad to izmantos...

— Tagad jau to izmanto.

— Nu ko tur... mana meita jau kādus piecus vai sešus gadus draudzējas ar Berķa dēlu. Piecus vai sešus gadus. Ja tā ņemam — viņiem tajā laikā konflikts vēl nebija. Nu, ko man tagad darīt? Manai meitai ir 21 gads. Ko man tagad darīt — savu, Lemberga, Ventspils — es nezinu, kādu vēl interešu vārdā. Ko? Izolēt meitu? Aizvest, ieslodzīt? Publiski atteikties no meitas... vai no Berķa? Nu, smieklīgi. Pareizi? Jā, es varu atbildēt uz šo jautājumu. Jā, viņi draudzējas. Jā, Jānis Berķis nakšņo pie manis mājās. Jā, mana meita brauc nakšņot pie viņa, tāpēc, ka viņi dzīvo kopā. Viņi ir pieauguši cilvēki. Jā, es pazīstu Olafu Berķi, tāpēc, ka mūsu bērni ir pazīstami. Jā, es viņam spiežu roku, kad mēs satiekamies. Viņš mani uzcienā ar kafiju, un es viņu. Ko tagad darīsim tālāk? Nu ir tā.

Nopietni runājot, es nekādā ziņā nevaru teikt, ka šīs te personīgās ģimenes lietas kaut ko ietekmē. Un to pašu es varu teikt par Olafu Berķi. Viņš nekad nav centies caur šo te apstākli izdarīt kādu spiedienu uz mani.

Šis konflikts starp Berķa kungu un Lemberga kungu vēl tagad ir acīmredzams, nu nezinu kas tur pamatā — gan politika, gan bizness — kā jau tas ir, kad lieli vīri plēšas. Bija laiks, kad man savā profesionālajā darbībā bieži vien bija jāieņem ļoti strikta pozīcija pretrunā Berķa interesēm. Tā tas bija. Un tajā laikā ne Berķis man kaut ko lika darīt, izmantojot šo te apstākli — mūsu bērnus. Ne arī Lembergs. Un viņš ļoti labi zināja, ka ir tāda situācija. Es pats viņam pateicu savulaik. Šai ziņā viņi abi ir ļoti korekti. Un ziniet, ja tas tā patiešām būtu bijis, ja bērni ievērotu, ka viņi tiek izmantoti, ka viņu attiecības tiek izmantotas, viņi to nekad nepiedotu. Vismaz mana meita noteikti. Tas būtu zemiski, ja es no viņas attiecībām censtos panākt kādu savtīgu labumu saviem klientiem. Tā es to varu komentēt. Es ne pie kādiem apstākļiem neiejaukšos savas meitas privātajā dzīvē!

— Vai jums ir zināms, kad kriminālprocess varētu nonākt līdz tiesai?

— Es nezinu un esmu pārsteigts par prokuratūras rīcību — kāpēc procesa virzītājs lietu sūtīja uz Augstāko tiesu piekritības noteikšanai? Augstākās tiesas priekšsēdētājs atnāk no atvaļinājuma un pasaka: prokurors nezina likumu.

— Varbūt tiek meklēts īstais tiesnesis.

— Dievs vien zina. Es tiešām gribu ticēt, ka šī lieta — droši vien visskaļākā lieta Latvijas jaunāko laiku kriminālprocesa vēsturē — tiks izskatīta taisnīgā tiesā un netiks ietekmēta. Es ticu, ka šai valstī tas vēl ir iespējams. Kaut gan... ziniet, beidzamajā laikā mani pārņēmusi tāda sajūta, ka es ļoti, ļoti mīlu šo zemi, bet es nevaru teikt to pašu par šo valsti.

— Jūs neesat pirmais, kas tā saka. Ja pieņem ideālo variantu par taisnības triumfu — kas beigās notiks?

— Es domāju, ka apsūdzības ir nepamatotas. Bet es tagad zināmā mērā nonāku pretrunā ar iepriekš teikto. Nu kā es varu vērtēt apsūdzību, ja es neesmu redzējis lietas materiālus. Un tādai prioritātei būtu jābūt tikai tiesai. Redzēt lietas materiālus, izvērtēt un tad taisīt neatkarīgu, likumīgu un taisnīgu spriedumu. Tas, kas notiek tagad — mēs atgriežamies pie sarunas sākuma — diemžēl liecina par pretējo. Materiāli tiek selektīvi nopludināti, ar šiem materiāliem tiek ietekmēta publiskā doma, un tas nevar palikt ārpus tiesas uztveres loka. Viss tas stāts, kas ap Lembergu tiek veidots, ir balstīts uz...

— Stipendiātu sarakstiem?

— Pareizi. Nu kādēļ tie stipendiātu saraksti atrodas šīs lietas materiālos!? Pareizi Lembergs intervijā teica. Ne viņš, ne Junkers, ne Grasmane netiek apsūdzēti par kaut kādu politisku korupciju vai lobismu. Nav tādas epizodes! A saraksti visi ir iekšā! Un saraksti tiek nopludināti masu mēdijos dienu pirms referenduma, kad vairs nav laika ne atbildēt, ne komentēt. Forši, ne?

Un, ja runājam par tām smagākajām apsūdzības epizodēm — vērtēt šodien kaut kādus notikumus, pēc 15 gadiem, dažas epizodes tur ir 93. un 94. gads (smejas)... Sākt atcerēties, kā tevi represēja, ka no tevis nabadziņa izspieda kukuļus. Tas nekas, kas tu pēc tam no tiem atlikumiem saņēmi miljonus ar tā paša Lemberga kunga palīdzību, svētību, ar viņa milzīgo ietekmi. To tai laikā izmantoja — nu vot šitā (novelk ar rādītājpirkstu gar kaklu). Un ņēma no tā poda to medu lieliem kausiem. Un to medu smērēja tik biezā kārtā uz maizes — gan sev, gan citiem. Un šodien to medu aizmirst pavisam..., bet atcerēties, ka tas lācis, kurš atnesa to medus podu, ir tik slikts, un izrādās pat ir smags noziedznieks, kas tik daudz nodarījis pāri... Tas, protams, ir maigi izsakoties interesanti. Tas ir interesanti, kā cilvēku viedokļi veidojas... Visa pamatā ir intereses. Intereses, cīņa par ietekmi, cīņa par milzīgu naudu.