Internetā uzdūros tekstiņam ar nosaukumu: «Klitora dienasgrāmata». To lasot, es palēnām pie sevis sāku domāt — ko nez par mani varētu pastāstīt manas mīļotās klitors?
Klitora dienasgrāmata
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā daļa, kur tas stāsta par visu, izņemot to, kas saistīts ar manu rīcību, mani neinteresē. Man interesē tas, kas tiek stāstīts par mani. Vai es tiešām bieži esmu pārāk raupjš un brutāls? Vai es pārāk bieži aizraujos tikai ar viņu, cerēdams, ka jo aktīvāk es to berzēšu, jo ātrāk viņa beigs — aizmirstot, ka tieši tā kārdināšana ar viegliem pieskārieniem, nevis brutāla berzēšana, ir tas, kas viņai sagādā baudu?
Hmm, es laikam neesmu normāls. Es vēlos, lai klitors man saka priekšā. Sievietei tas būtu jādara, jo tā taču ir daļa no sievietes organisma. Tikai vai viņa tiešām pazīst šo savu ķermeņa daļu? Viņa tak ik pa laikam pamanās man pateikt: nedari tā, man tā nepatīk. Bet vai viņa bez aptuvenu norāžu došanas var man parādīt — kā tas ir darāms? Neesmu īsti pārliecināts, ka sievietes pašas spētu to izdarīt perfekti — bez mazākās kļūdiņas. Vai sieviete maz zina, ko man teiktu viņas klitors, kad es tam pieskaros?
Lasītāj, kāda būtu tava/tavas sievietes klitora dienasgrāmatas pirmā lapaspuse?
Lūk arī ir pats teksts — klitora dienasgrāmata. Autors nezināms.
30. janvāris.
Kā es nevaru ciest tos VIŅAS garos nagus. Atkal aizķēra. Viss sāp.
3. februāris.
VIŅA skatījās lezbu porno. Redzēju daudzus mūsējos. Viņiem gan labi… Divas reizes beidzu. Otrreiz aiz skaudības.
5. februāris.
VIŅA uzdzīvo. Kaut kāds iereibis vecis ar divu dienu gariem rugājiem ilgi man elpoja virsū alkohola smārdu, pēc tam visus saskrāpēja ar saviem vaigiem un aizmiga, piespiedies man ar pieri. Līdz mēlei tā arī netika. VIŅA sāka raudāt, es arī gribēju, bet nemāku.
6. februāris.
VIŅA aplūkoja mani spogulī. Teica, ka esmu mazs. Kuce!
10. februāris.
Kaimiņienei lejā atkal plūdi. VIŅA nopirkusi kaut kādus jaunus ieliktnīšus. Ož pēc margrietiņām. Smoku nost.
14. februāris.
Oho! Tas tik ir ko vērts! VIŅAI draudzenes uzdāvināja vibratoru. Šķiet, ka beidzot man sākas personiskā dzīve. Nevaru vien sagaidīt!
15. februāris.
Tas ir daudz labāks par VIŅAS pirkstiem ar asajiem nagiem, taču noteikti atpaliek no mēles. Kaut gan varbūt tas ir tikai prakses jautājums. Kopumā viņš ir ļoti mīļš, tik aizkustinoši vibrē… Norunājām kādu reizi papļāpāt, kad VIŅA būs aizmigusi.
20. februāris.
Esmu piekusis. Kādēļ gan es nevaru sevi kontrolēt? Kādēļ gan es esmu atkarīgs no VIŅAS nepiepildāmā libido? Apnicis beigt pēc rokas mājiena. Gribas vairāk neatkarības. Runāju ar kaimiņieni, solīja palīdzēt. Piestrādās pie vaginālā orgasma. Ja sanāks, došos atvaļinājumā.
23. februāris.
VIŅA atkal uzdzīvo. Šoreiz daudz veiksmīgāk. DAUDZ VEIKSMĪGĀK!!! Sākumā domāju, ka viss tiks kaimiņienei. Taču otrajā piegājienā mani gandrīz līdz nāvei nolaizīja. Vēl joprojām galva griežas.
25. februāris.
Aizdomājos par to, ka man būtībā ir ļoti paveicies. Ja, piemēram, palūkojas uz kaimiņieni — viņā visu laiku kaut kas tiek bāzts. Es gan ko tādu neizturētu…
27. februāris.
Bijām pie ginekologa. Man nekādas uzmanības. Sāku pamazām neieredzēt kaimiņieni. Kādēļ visa uzmanība vienmēr tiek viņai, kaut arī bauda no manis lielāka?
28. februāris.
Joprojām nikns, ar kaimiņieni nerunāju un arī VIŅAI neļauju beigt.
1. marts.
Ak, pavasaris… Noskaņojums tik romantisks, ka beidzu vienkārši tāpat no kaut kādas eksistenciālas sajūsmas, kamēr VIŅA gulēja. VIŅA gan domā, ka tas tādēļ, ka sapnī redzēja Bredu Pitu. Muļķe! Man patiesībā Klūnijs patīk.
3. marts.
No rīta dušā saklaigājāmies ar tālo kaimiņu. Viņam arī nav viegli. Viņam vispār visa dzīve ir mēsli…
8. marts.
Korporatīvajā pasākumā priekšnieks iespieda VIŅU tualetes stūrī, ilgi berzēja mani ar pirkstu, jēgas nekādas. Varbūt esmu frigids? VIŅA gan notēloja, ka beidza, bet es nespēju liekuļot!
9. marts.
Lejas kaimiņienei atkal plūdi. Cik kaitinoši! Vai tiešām tas vilksies visu mūžu? Sāku viņu bārt, šī nosauca mani par izdrāzto. Man nebija ko iebilst. Iegāju sevī.
10. marts.
Kaimiņienes plūdu dēļ VIŅA piekrita ielaist priekšnieku tikai pie tālā kaimiņa. Cik gan pēc tam viņš bija sašutis! Nepatīk viņam tā štelle. Bet vai tad VIŅA interesējas? Egoiste sasodītā… Priekšnieks vispār ķēms, man nemaz nepievērš uzmanību.
13. marts.
VIŅA visu dienu pinkšķēja par šķiršanos no priekšnieka. Es priecājos. Vakarā bēdas remdējām ar vibratoru. Palika vieglāk.
25. marts.
VIŅA laikam ir iemīlējusies. Es to jūtu. VIŅI gan tikai skūpstās, bet manī jau viss pamirst. Cik gan tas ir patīkami!
30. marts.
Viss bija!!! VIŅŠ ir ļoti uzmanīgs un smalkjūtīgs, visu darīja kā vajag, es pat nosarku no baudas! Pateicu kaimiņienei, ka ar šādiem tempiem kunilingu vajadzēs pārdēvēt par klitorilingu! Apskauž mani. Acīmredzot ar vaginālo orgasmu nekas vēl nesanāk.
17. aprīlis.
Progress ir acīmredzams. Par mani neaizmirst, arī kaimiņiene ir apmierināta, saka, ka VIŅAM esot izdevies viņā atrast kaut kādu dīvainu punktu. Optimistiski raugās uz vaginālā orgasma perspektīvām. Es nez kādēļ esmu noskaņots pozitīvi. Acīmredzot, kad VIŅA ir laimīga, arī es automātiski jūtos labi.
30. aprīlis.
Dārgā dienasgrāmata, piedod, ka sen neesmu rakstījis. Pēc mēneša ŠIEM kāzas. Nezinu, kāds man no tā labums, taču priecājas visi — gan lejas kaimiņiene, gan tālais kaimiņš. Dzirdēju baumas, ka VIŅĀ briest iekšējās izmaiņas. Kaimiņiene saka, ka viegli nebūšot. Taču mēs visi ceram uz to labāko. Kas gan mums cits atliek?…