Kāpēc parastās brīvdienās uz ielām mīlīgus pārīšus var redzēt krietni vien retāk nekā 14. februārī? Ar ko šis datums atšķiras no pārējām gada 364 dienām?
Vai pseidomīlētāju diena?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Acīmredzot lielākajai mūsu vīriešu daļai tas uzliek pienākumu: šajā dienā — 14. februārī — par savu meiteni aizmirst nedrīkst. Droši vien blociņā «trekniem» burtiem ierakstītais «Jānopērk puķes!» uzsaukums neļauj sevi aizmirst.
Kad 14. februāris ir pagājis, varam atgriezties pie vecās labās dienaskārtības. Un mazās, naivās skolas meitenes ar nopūtām var sākt gaidīt nākamos skaistos mīlētāju svētkus, cerot, ka varbūt pēc gada par viņām kāds atcerēsies…
Skumji, bet fakts, ir taču tik daudz vientuļu cilvēku, kuriem šie svētki it kā uzliek vēl papildu mazvērtības izjūtu: tā vien šķiet, ka šajā dienā visas vietas Vecrīgas krodziņos ir rezervētas tikai mīlētājiem un uz vientuļu meiteni pie bāra skatītos šķībi…
Bet, vientuļie cilvēki, neraizējieties! Novērojot šo «mīlētāju ažiotāžu», kas visu saprātīgo cilvēci pārņem 14. februārī, varu tikai secināt, ka visās pārējās gada dienās jūs redzat tikai un vienīgi pseidomīlētājus…
Nu, tādus, kas par vienīgo nopietno mīlētāju dienu uzskata Valentīna dienu. Tādu pienākuma dienu, kad obligāti jāuzdāvina sarkana roze, jāaizved uz kino un pēc tam… Pēc tam jāsamīlē. Pienākums taču.