Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10073033t1h751f.jpg)
Par savu jauno Mitsubishi Colt CZ3 man laikam jāpateicas kādai vecai anekdotei... Lielākais skaidrības labad izstāstīšu to arī jums. (Tikai nesitiet, es taču brīdināju, ka veca!) Tātad...
- Māmiņ, māmiņ, vai patiesi mēs nekad nebrauksim ar 2006. gada auto?
- Neuztraucies, dēliņ, brauksim! 2016. gadā... (Tas notika pērn — V. K.)
Izstāstīju to brālēnam, un viņš smējās. Vai nu labi audzināts, vai patiesi nebija to dzirdējis. Bet tad kļuva nopietns un apjautājās: «Un tu pati? Tā arī visu mūžu brauksi ar vecām korsām?» Tobrīd mana trešā korsa tuvojās beigām, un es jau sāku skatīties apkārt pēc nākamās - «no Vācijas, viens īpašnieks pensionārs, pilnīgi jauna un nenodzīta». Bet varbūt patiesi saspļaut saujās, saspiest kopā ciskas un ņemt - pilnīgi jaunu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka draudzene pirms mēneša operatīvajā līzingā bija paņēmusi «Hyundai Getz»...
Kāda nedēļa pagāja pārdomās. Visgrūtāk ir lauzt pašam sevi. Mēģināju runāt ar citiem vīriešiem no man tuvākās apkārtnes, bet neveiksmīgi. Mīļotais vīrietis visgudri apjautājās: «Bet vai tu zini, ka auto, tikko izdzīts no salona, jau zaudē trešo daļu savas vērtības? Tad labāk pērc pērnā gada ražojumu un tu būsi vinnējusi!»
Mjāā... Nezinu, kā tas ir vīriešiem. Iespējams, ka arī daudzas sievietes spriež citādi, bet man ir tā - ja kaut ko ieņemu galvā, tad... Protams, es atradu vismaz piecus citus paziņas, kas balsoja par labu jaunam auto. Bet kad aizgāju uz autosalonu...!
Tas notika pērnajā pavasarī. Apzinīgi sagaidīju to nedēļas nogali, kad Ķīpsalā atvērs gadskārtējo lielo autoizstādi. Pirmkārt, tur varēs izvēlēties īsto modeli; otrkārt, parasti sola arī atlaides... Lai mani neviens vairs neatrunātu, braucu viena. Nav jau Rumbulas tirgus, kur bez diviem konsultantiem – autoservisa darbiniekiem dāmītei labāk pat kabatas lukturīti nepirkt! (Vismaz tā bija pirms gadiem astoņiem, kad iegriezos tur beidzamo reizi).
Skaidri zināju vienīgi to, ka gribu mazu auto ar 3 durvīm. Vēlams, ne pārāk dārgu. Un noteikti ne bembi. (Nu nepatīk man, kā puišeļi ar šaurajām pierītēm ar tiem brauc pa ielu; tik ļoti nepatīk, ka šī antipātiju ēna skārusi arī pašu auto. Turklāt vēl aizmugures piedziņa! Manuprāt, ziemā BMW ir pilnīgi bezpalīdzīgs - no mūsu piesnigušās sētas es varēju izbraukt par ar savu mazulīti, bet bemberi saārdīja visu sētu, izraka dziļas vagas, un tomēr ārā netika!)
Šoreiz pat krāsai nebija izšķirīgas nozīmes. Tikai ne melnu (ātri smērējas un labi redz visus netīrumus) un ne maza bērna kaku krāsās (tā es dēvēju visus bēšīgos, viegli zaļganos un smilšu krāsas toņus).
Izstāde bija interesanta, bet «manu» auto izvēle - ļoti neliela. Vēl pāris mēnešus vēlāk ieraudzīju arī sava mīļotā Opel Corsa jauno modeli, bet - par vēlu...
Izstādē manām prasībām atbilda tieši kolts: mazs, ar 3 durvīm, sarkans(!), ar romantisku nosaukumu (nāk prātā kovboji, vesterni, vīriešu laupītāju goda kodekss u.tml.), turklāt ļoti reklamēts un ar solītajām atlaidēm. Un izrādījās, ka japāņi ir arī krietni lētāki par eiropiešiem! Un vēl viens būtisks un vērā ņemams apstāklis - todien izstādē dežurēja ļoti glīts pārdevējs...
Miniet 3 reizes — vai es to koltu nopirku, vai nē!
* * *
Varbūt kādreiz pastāstīšu vēl dažus sīkumus no savas «japāņu ēras» sākuma - ja raksta komentētāji nebūs mani pilnīgi «sagrauzuši»...