Ko var uzzināt, dzīvojot kopā ar vīrieti

FOTO: Vita Kolta

Atklājumu ir daudz, un, tici, tie tevi pārsteigs! Vismaz daži no tiem...

* Pirmais atklājums: viņš prata klusēt.

Viņš spēja veselu vakaru nosēdēt, blenžot televizora ekrānā, un neizdvest ne vārda. Ja viņam dotu vaļu, viņš, cilvēks, kurš zināja divas valodas un kuram bija augstākā izglītība, iegrožotu saziņu ar mani trīs frāzēs:

a) «labrīt, dārgā»;
b) «kas mums ir vakariņās, mīļā»;
c) «nāc pie manis…».

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa sarunas ar māti un saviem paziņām arī neizcēlās ar īpašu daiļrunību. Bet viņa attiecības ar labāko draugu balstījās uz kopīgu futbola spēļu skatīšanos un iespaidīgu komentāru birdināšanu:

— Piespēli, padod piespēli, es teicu!
— Nu, mēslu vabole.
— Andri, padod alu…

* Otrais atklājums: spējot dienām klusēt, viņš necieta klusumu.

Šo paradoksu es tā arī nespēju saprast. Nepietiek ar to, ka muzikālajam centram viņš pieskārās biežāk nekā man, viņš nekad neatrāvās no televizora, pārslēdzot kanālus gaismas ātrumā. No sākuma līdz beigām mans mīļais skatījās tikai ziņas un sporta pārraides. Visu pārējo laiku viņš spaidīja pulti. Bildītes uz ekrāna zibsnīja kā mežonīgā kaleidoskopā. Man no tā reiba galva. Un, nedod Dievs, nejauši nostāties uz līnijas starp viņu un televizoru. Uzreiz sekoja ass, diplomātisks demaršs: «Paej nost no ekrāna!»

* Trešais atklājums: viņš greizsirdīgi sargāja savu teritoriju. Viņa īpašumā skaitījās:

a) vieta pie galda;
b) mīļākais krēsls.

Pat viesi nedrīkstēja sēdēt uz viņa ķeblīša virtuvē. Un nabaga kaķis kā lode izlidoja no mīkstā krēsla, tikai izdzirdot pazīstamos smagos soļus.

Es robežas nepārkāpu. Sievišķīgā intuīcija man teica priekšā, ka labāk netīkot uz vīrieša troni, viņa svēto krūzīti un majestātiskajām čībām. Turpretī var paslēpt nīstās hanteles vai pat nodot tās metāllūžņos — mans dārgais sportists vērtīgo mantu zudumu diez vai pamanītu.

Uz augšu