Es piedzimu 2011. gada oktobra pašā sākumā. Man bija mīloša mamma, 2 māsas un 2 brāļi. Saimnieki gan mums bija tādi pajocīgāki, viņi nepārtraukti rāja mūsu mammu, kā viņa tā varēja, kā viņa drīkstēja sagrēkot ar kādu bezšķirnes kranci. Bet mums tas īpaši nerūpēja, mēs bijām mazi, lēkājoši, priecīgi kucēni. Kā izrādījās, mūsu mamma ir tīršķirnes rotveilera kucīte, pie tam ar ciltsrakstiem un tāda, kas apmeklē izstādes, bet to es uzzināju tikai vēlāk.
Vienā jaukā dienā mūs visus, pavisam mazus kunkuļus, ielika kastē un kaut kur veda... Kā izrādījās, mūs gribēja iemidzināt, bet, par laimi, mūs nogādāja tādā klīnikā, kur vetārstiem ir sirds krūtīs, nevis primārais skaisti dokumenti; viņiem primārais nostājās dzīvība. Pēc tam mēs nokļuvām biedrībā «Ķepu ķepā».
Divi no maniem radiniekiem jau kucēnu vecumā nonāca īstajās mājās... Bet mēs, trīs māsiņas, augām, dzīvojāmies un mācījāmies labas manieres. Sākumā kā mazi, nešpetni kucēni, pēc tam kā dumpīgas pusaudzes, nu jau kā kārtīgas suņu meitenes... Dzīvojām bez īpašām raizēm. Kā jau katru dienu, kopā vēl ar citiem «Ķepu» iemītniekiem devāmies noskriet savu ikdienas «dullumu» uz «Ķepu» īpašumā esošās pļavas.
Pēkšņi krūtīs sajutu svelošu sāpi, bija sajūta, ka mana sirds apstāsies,
es metos bēgt no neredzamā ienaidnieka, bet tas mani tā arī neatstāja. Knapi tiku līdz mājai, saļimu nelaimes čupiņā uz virtuves grīdas...
Tik ļoti sāpējis man nebija nekad mūžā. Es lūdzos, lai šīs sāpes rimtos, lai notiktu jebkas, bet šīs sāpes rimtos... Mani pārņēma nespēks, no lielā asiņu zuduma griezās galva, un, lai kā es mēģinātu piecelties, tas neizdevās. Gundega man tikmēr šķirstīja krūtežu, un viņai pār vaigiem bira asaras, lielas kā pupas. Pēc apkārt valdošās kņadas sapratu, ka ar mani noticis kas briesmīgs - es nezināju, vai dzīvošu, es nespēju normāli paelpot... Šausmīgas sāpes plaušās... Sajūta bija, ka tūlīt pametīšu šo pasauli, bet viņi neļāva man padoties, uz lodes ieejas cauruma sākumā atradās viņas roka, pēc tam kāds dīvains kodīgs un dedzinošs šķīdums.
Es trīcēju pie visām miesām. Nez no kurienes pēkšņi uzradās daudz spilvenu un segu, tika ieslēgts sildītājs. Atveru acis, un mēs jau kaut kur dodamies, viņi joprojām raud, bet cītīgi stāsta, ka es dzīvošu, ka ar mani viss būs labi... Man joprojām sāp, sāp tik ļoti, ka nemaz negribas vairs dzīvot... Bet balss mani notur šeit... Atveru acis, klīnika. Esmu uzcelta uz operāciju galda. Viņi tur mani puspaceltu, lai varētu saprast, cik dziļi lode ir trāpījusi.
Uzticos - pāri man nedarīs
Man sāp, bet neizdvešu ne skaņas. Zinu un ticu, ka viņi man pāri nekad nedarīs. Zinu, ka man palīdzēs... Daudzas un dažādas šprices un sistēmas, mutē tiek pilināts kāds dīvains, dedzinošs šķīdums, bet tas manī iedveš dzīvību... Katra šī mazā pilīte man ar katru mirkli liek kļūt arvien spēcīgākai un spēcīgākai... Man joprojām sāp... Tiek nolemts, ka šobrīd mani operēt nevar, jo lode ir skārusi plaušu. Man uzliek dīvainu, spiedošu pārsēju, tāda sajūta, ka viņi gribētu mani nospiest... Es esmu tik ļoti pārgurusi, ka gribētu tikai gulēt, gulēt un gulēt... Aiz sāpēm nespēju pakustēties, nevaru ne piecelties, ne nostāvēt... Visa pasaule griežas.
Viņa paņem mani uz rokām un nes, nes uz mašīnu. Klusi bužinot un solot - meitenīt, tu dzīvosi! Atveru acis, es esmu «Rēvicos», esmu iekārtota savā mīļākajā vietiņā - virtuvē zem galda uz bieza matracīša... Ieelpot ir ļoti grūti, sajūta, ka ieelpa dedzinātu krūtis, - sāp... Paceļu acis un redzu, ka viņa joprojām sēž man blakus... Priekšā, lai mani sargātu, guļ vecā vilcene Reda un visiem suņiem, kas man mēģina tuvoties, rāda baltus zobus. Parasti viņa mani strostēja par visiem maniem nedarbiem.
Pieceltos sasveicināties, bet nav spēka
Man mutē atkal iepilina tās dīvainās pilītes, sāp mazliet mazāk. Krūškurvis pulsē, asiņošana negrib apstāties. Priekšā ir izveidojies melones lieluma bumbulis. Mani mierina - vakarā atkal dosimies uz klīniku. Nākošajā dienā pie mums atbrauc televīzija. Hei, es viņus atceros! Šie cilvēki pie mums jau ir bijuši, man tik ļoti gribas pieiet un sasveicināties, iedot kārtīgu, sirsnīgu buču, bet es nevaru, man nepietiek spēka. Klusiņām skatos virsū un luncinu asti. Mīļie, nepārprotiet, es neesmu nekaunīga, vienkārši nespēju piecelties.
Sestdienas rīts, es visas šīs dienas neesmu spējusi pārvietoties patstāvīgi, neesmu spējusi neko apēst, neko norīt, bet nu mans vēders izmisumā burkšķ un gribasspēks sāk parādīties. Mazs aplītis pa virtuvi, un es nespēkā atkal nokrītu savā vietā. Mani baro mākslīgi, ar sistēmām... Ir pienācis vakariņu laiks, un uz galda, zem kura es guļu, tiek smērētas sviestmaizes, smarža ir vienreizēja, es paceļu acis, klusi uzsmilkstu un, lai slavēts Dievs, tieku saprasta, manā priekšā parādās gaļas gabaliņš, ar kāru muti sāku to ēst. Norīt ir grūtākais, bet apetīte rodas ēdot. Nākamajā rītā jau esmu spējīga pievārēt vairāk nekā vienu gaļas gabaliņu. Spēju pati uz savām kājām apiet vairāk nekā mazu līkumiņu. Šobrīd nu jau esmu spējīga lēni iziet mājas pagalmā. Pastāvīgas vizītes pie vetārsta ir kļuvušas par manu ikdienu. Sāpes ir salīdzinoši mazinājušās, vai arī es ar tām esmu samierinājusies...
Kurš vainīgs - joprojām nezinām
Šobrīd pēc visa notikušā iekšēji joprojām ir haoss, joprojām nezinām, vai šāvējs bija kāds mednieks, vai tas tika darīts apzināti. Viens ir skaidrs, Dzeltenā dzīvos! Šobrīd viss šis notikums ir iecirtis smagu robu budžetā, bet meitenei vēl vajag rentgenu, pēc tam operāciju un joprojām ilgu ārstēšanās kursu.
Pēc raidījuma «Degpunktā», kur lūdzām atsaukties cilvēku, ja nu gadījumā suns ir sašauts netīšām, uz telefonu nāca īsziņas ar vienām vienīgām negācijām
(labi, ka suni sašāva, žēl, ka nenošāva, - teksti šādā stilā...). Sajūta briesmīga. Esot ar dzīvnieku uz rokām, par kuru tu nezini, izdzīvos vai ne, kurš sašauts privātīpašumā, un tad vēl tādu «labdaru» domu graudi... Šobrīd es ļoti lūdzu visus cilvēkus, kam ir iespēja atbalstīt Dzelteno šajās nedienās. Ārstēšanās nemaksā lēti, tāpēc ļoti ceru uz atbalstu. Es zinu, ka mums izdosies Dzelteno izglābt! Ļaunākais jau ir aiz muguras. Lūdzu, nepaliksim vienaldzīgi. Sadodoties rokās, mēs esam izglābuši daudz nelaimē nokļuvušo. Ar izstieptu roku lūgt priekš dzīvniekiem nekad nav bijis viegli, taču reizēm, kad pašiem spēka par maz, to nākas darīt, tāpēc es jūs visus lūdzu, palīdzēsim viņai atkal kļūt veselai!
DzAB «Ķepu-ķepā» vai
DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA ĶEPU-ĶEPĀ
Reģistrācijas numurs 40008176673
Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983
BIC/swift kods: HABALV22
* Dzeltenās ārstēšanai