Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10245135t1h19e3.jpg)
Latvijā ieviesusies slikta tradīcija: visai maz interesēties par to, ko dara astoņi Eiropas Parlamenta (EP) deputāti, kuri ievēlēti no Latvijas. Labākā gadījumā ir interese par viņu algām, taču praktiski nemaz netiek analizētas parlamentāriešu partiju programmas, kuras tie piedāvāja pirms vēlēšanām, un viņu aktivitātes EP grupās un komitejās. Taču vajadzētu gan painteresēties, ko vienā otrā jautājumā spriež un kā balso mūsu nodokļu tērētāji Briselē. Jo tās pašas algas, kas mūs visus tā interesē, tiek maksātas no Latvijas dalības naudas, kas iemaksāta Eiropas Savienības (ES) budžetā.
Šajās dienās EP atgriežas no vasaras brīvdienām un jaunievēlētie deputāti sāk aktīvi darboties. Un šeit rodas pirmie jautājumi. Vispirms par parlamentārajām grupām.
Skaidrības labad jābilst, ka EP nav frakciju Latvijā ierastajā izpratnē, kad kāda partija veido attiecīgu parlamenta frakciju. Tā vietā EP ir parlamenta grupas — kopumā astoņas (ieskaitot deputātu grupu, kas nav pievienojusies grupai), kuras sastāv no visdažādāko Eiropā sastopamo partiju pārstāvjiem, ievēlētiem EP. Īsāk sakot — partiju deķis katrā parlamenta grupā ir raibs kā dzeņa vēders.
Kādām grupām pievienoties, tas, šķiet, ir pašu deputātu ziņā, taču kaut kāda samērība jau tomēr tiek ievērota. Piemēram, sociāldemokrāti nekad nepievienosies Eiropas Tautas partijai (EPP), kura ir izteikta kristīgo demokrātu un konservatoru grupa. Un otrādi. No vienas puses, varētu šķist tikai normāli, ka to, kādu ideoloģisko grupu deputātiem izvēlēties, vajadzētu noteikt ne tikai partijām, bet arī vēlētājiem, iesaistoties attiecīgās diskusijās. Tas Latvijā nenotiek. Kāpēc?
Par to, kāda varētu būt mūsu deputātu izvēle (sevišķi, ja viņi EP tiek ievēlēti pirmo reizi), vajadzētu spriest pēc attiecīgo deputātu partiju programmām, tātad — pēc to ideoloģiskās nostādnes. «Jauno laiku» (JL) pārstāvošais deputāts Krišjānis Kariņš visai loģiski — atbilstoši partijas programmai — turpināja JL tradīciju un kluva par EPP grupas biedru. Taču fakts, ka par šīs grupas locekli kļuva arī Sandra Kalniete un Inese Vaidere, bija pārsteigums. «Pilsoniskās savienības» (PS) vēlēšanu kampaņas perioda diskurss bija visai nacionālistisks, arī programmatiski šī ir būtiska atšķirība no JL. (Kopumā JL un PS programmas citos jautājumos ir tik līdzīgas, ka rodas iespaids: Kalniete un Vaidere atdalījās no savām iepriekšējām partijām tikai tādēļ, lai tiktu ievēlētas EP, jo šajās partijās nevarēja izcīnīt vietu saraksta augšgalā. Vēlākā partiju apvienošanās to netieši apstiprināja.) No otras puses — nacionālistiskā nots PS programmā un akcents uz nacionālo interešu pārstāvniecību disonē ar nostādnēm EPP, kura ir orientēta uz federatīvu Eiropu. Kā saprast šo ideoloģisko «fleksibilitāti»?
Savukārt no kopīgās «Saskaņas centra» apvienības ievēlētie deputāti — Alfrēds Rubiks un Aleksandrs Mirskis — katrs aizgājis savu ceļu. Rubiks darbosies Eiropas Apvienoto kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālajā grupā (GUE/NG), kura iestājas par sociālu un demilitarizētu Eiropu. Jājautā tikai, kā interesēs, ja visi citi bruņojas līdz zobiem? Mirskis ir pievienojies Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupai (S&D), kura ir otra lielākā grupa EP, bet tās kodolu veido Eiropas sociāldemokrātiskās partijas. Šķiet, atmiņa neviļ, bet Mirska kungs kā aktīvs sociāldemokrāts līdz šim sevišķi netika izcēlies Latvijas politikā. Nu, ko, tās sociāldemokrātiskās partijas, kuras atklāti iestājās par sociāli izlīdzinātu politiku, EP netika pat tuvumā. Malači, latviešu pilsoņi! It sevišķi, ja ņemam vērā, ka Mirska kungs darbosies arī EP ārlietu komitejā. Ja kāds domā, ka, neejot uz EP vēlēšanām un nebalsojot, ir ieriebis «valdošajien», tad smagi kļūdās. Pēc Aleksandra Mirska darbības ārlietu komitejā Eiropa spriedīs par visu Latviju un latviešiem. Te, kā saka, komentāri lieki!
Par Roberta Zīles ideoloģisko kūleni runa jau bija iepriekš. Latvijā — aicinājumi ratificēt Lisabonas līgumu (tas sekmē ES federalizāciju), bet Eiropā — līdzdalība Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā (ECR), kura iestājas pret Eiropas federalizāciju.
No Ivara Godmaņa kā no Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas (ALDE) locekļa sagaida, ka viņš būs eironeitrāls, centriski liberāls, taču ar pretrunīgu nostāju ES nodokļu jautājumos un stingru atbalstu Turcijas uzņemšanai ES. Jautājums, vai Godmanis pats bija lietas kursā par grupas pozīciju, pirms tai pievienojās, un kā Latvijas pilsoņiem turpmāk tiks skaidrota nostāja Turcijas jautājumā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka par pēdējo LC/LPP programmā nav ne vārda!
Jāatzīst, ka viskonsekventākā ir Tatjana Ždanoka, kura turpinās darboties Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupā (GREENS/EFA). Jau pats nosaukums rāda, ka tās politikas pamatā ir vides jautājumi, bet otra grupas sastāvdaļa pārstāv Eiropas bezvalsts nāciju intereses, kas ir kā «kulaks uz acs» Ždanokai.
Rezumējot: pārāk daudz jautājumu, pārāk maz atbilžu, lai droši varētu prognozēt EP deputātu rīcību. Atliek tikai sekot deputātu darbībai konkrētos jautājumos, cik nu to atļauj internets. Jo tieša atskaitīšanās vēlētājiem par izlietoto nodokļu naudu acīmredzot nav deputātu plānos.