Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10252740t1h6869.jpg)
Beidzot arī augstskolu augstākajai vadībai tapis skaidrs, ka augstākās izglītības tirgus ir sarucis — augstskolā studētāju skaits samazinājies dramatiski. Daļēji tāpēc, ka esam demogrāfiskajā «bedrē», taču lielākoties tāpēc, ka ekonomiskās krīzes laikā mazinājusies iedzīvotāju maksātspēja.
Pat studiju kredīti vairs neglābj situāciju, jo tos kredīta maksājumus, ko vēl pirms četriem pieciem gadiem varēja atļauties vidusmēra Latvijas iedzīvotājs, pārņēma bankas ar saviem hipotekārajiem un patēriņa kredītiem, izglītībai neatstājot gandrīz neko. Taču augstskolu un programmu skaits ir palielinājies, konkurence ir milzīga, bet augstskolu papildu ienākumi salīdzinājumā ar tiem, kas bija gadsimta sākumā, ir mazi. Un te nav lielas atšķirības starp privātajām un valsts augstskolām, jo dziļākajā būtībā izglītība tā sauktajās valsts augstskolās sen jau pārtapusi par maksas izglītību, ņemot vērā niecīgo valsts finansējumu: valsts augstskolās vairākumu studentu (ap 70%) veido tā sauktie maksas studenti, bet vecākajos kursos valsts finansēto vietu skaits ir vēl mazāks (1. kursā tas nereti ir lielāks, lai pievilinātu studējošos).
Tādējādi valsts augstskolas tiek pakļautas tirgus konjunktūrai. Taču, tā kā tās saņem valsts finansiālās injekcijas, kā konkurenti ir priviliģētākā stāvoklī nekā patiesi privātās augstskolas. Vienlaikus tiek kropļots izglītības tirgus ekonomiskais pamats: lai varētu konkurēt ekonomiski, arī privātās augstskolas spiestas dempingot — visbiežāk par pasniedzēju atalgojuma cenu.
ASV eksperti nereti norādījuši Eiropai: kamēr Eiropā izglītību finansēs valsts, tai nav ko cerēt izglītības kvalitātes ziņā pārspēt ASV. Pamatā doma ir pareiza, taču Latvija ir pēdējā vieta, uz kuru tas varētu attiekties. Kāpēc? Pavisam vienkārši: tā kā tā sauktajās valsts augstskolās ir zināmas finanšu garantijas, tās ne sevišķi saspringst, bet privātās izkropļotā tirgus dēļ nevar atļauties maksāt atbilstošas algas saviem docētajiem vai piedāvāt darbu ārzemju pasniedzējiem. Rezultātā cieš kvalitāte, jo gan valsts, gan privāto augstskolu pasniedzēji ir spiesti pelnīties papildus vēl citur. Reti kad var sastapt docētāju, kurš strādā tikai vienā augstskolā vai darbavietā. Tajā pašā laikā valsts augstskolu vadība, pateicoties studentu maksājumiem, pamanās «izdalīt» sev konkurētspējīgas algas robežās no trim līdz sešiem tūkstošiem latu mēnesī (dažādās augstskolās dažādi — atkarībā no rektora godaprāta attiecībā uz savu profesūru un docētājiem).
Pašlaik klientu — studentu — maksātspēja ir tik zema, ka jāsamazina arī reālie rektoru un prorektoru atalgojumi. Domājams, tas arī ir īstais iemesls iniciatīvai apvienot valsts augstskolas. Shēma ir vienkārša kā pati dzīve: varenākais aprīs pārējos rektorus ar viņu augstskolām un atalgojumiem un, tā kā kontrolēs visu apvienoto augstskolu finanses un īpašumus, spēs saglabāt sev un sev pietuvinātajiem Eiropas līmeņa atalgojumu. Vienīgais jautājumus, kas ir nedaudz neskaidrs: «kurš tas būs»? Parasti par uzvarētāju, kas sev paņem visu, kļūst tas, kurš ierosina pārmaiņas un nostājas «reformatoru» priekšgalā. Pašlaik tādi varētu būt divi — AIP priekšsēdētājs J. Vētra (kuram savulaik rektoru vidū jau bija visaugstākais sev izdalītais atalgojums) un M. Auziņš — LU rektors, kurš vada Latvijā visdaudzskaitlīgāko valsts augstskolu un reizē ir prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis. Pieņemot to, ka Vētra neuzstātos ar tik drosmīgiem ierosinājumiem bez politiskas aizmugures, var prognozēt, ka ir saņēmis politiķu atbalstu un varbūt pat solījumu: ātri rīkojoties ar apvienošanu, vēl šīs Saeimas laikā tikt ievēlētam par apvienotās Superuniversitātes rektoru. LU rektors Auziņš var būt zaudētājs, jo savā darbībā vadās no loģikas, ka lielākā universitāte pievienos sev pārējās, līdz ar to bezmaz vai automātiski Lielā rektora liktenis būs izlemts par labu viņam. Tā var būt smaga alošanās — jo tā dziesma nav par sirdsapziņām, bet par krekliem. Politiskajām aprindām (kuras šajā stāstā arī ir tikai starpnieki) varētu būt svarīgi apmierināt savu klientu vēlmes — ar apvienoto universitāšu īpašumu pārpirkšanas palīdzību atmazgāt vēl neatmazgātos finanšu līdzekļus. Ne velti izskanējuši plāni par apvienoto universitāšu tālāku privatizāciju. Un tad var būt tā, ka notiek vēl tālāka arī privāto augstskolu pievienošana. Kā jau tas tirgus ekonomikā nereti notiek.
Bet kas gan tādā gadījumā notiks ar programmām un fakultātēm, kuras dublējas, ar pasniedzējiem, kuru skaits pārsniegs pieprasījumu? Tās tiks likvidētas — nekādu šaubu. Jautājums tikai, kuri paliks un kuri aizies. Vētra iekšējā sarakstē «savējos» mierina ļoti pārliecināti — izmaiņu nebūs. Bet tas nozīmē, ka izmaiņas būs LU — SZF un Ekonomikas fakultāti pārņems I. Kreituse un I. Dovlatbekova. Arī LU Komunikāciju un Socioloģijas katedra nepaglābsies. Nemaz nerunājot par sīkākiem gariņiem perifērijas augstskolās. Pēdējā brīža variants — augstskolu konfederācija — nešķiet pārliecinošs: ja konfederācija, tad kāpēc jāapvienojas vispār? Jo sākotnēji galvenais arguments par labu universitāšu apvienošanai bija tieši dublējošo piedāvājumu — programmu un katedru — likvidācija.
Bet varbūt nekādu pārmaiņu nebūs vispār, jo esošie pasākumi (apvienošanās darba grupas nodibināšanai, vēstules presē) ir tikai veikls uzmanības novēršanas triks no esošajām ekonomiskajām problēmām? Tā sakot, lai arī augstskolu pasniedzējiem — viedokļu aģentiem sabiedrībā — dzīve nešķistu pārāk salda un būtu, par ko domāt laikā, kad viņi konstanti kritīzē Tautas partiju un citus politiķus?