Kas ārkārtas situācijā derētu: Šķēle vai ārkārtas valdība?

Cits jautājums, ko nu katrs saprot ar ārkārtas situāciju un ko — ar ārkārtējiem pasākumiem. Vienai sabiedrības daļai ārkārtas situācija nozīmē to, ka nav izdevies 10 mēnešus atrast darbu un to, ka nav, ko dot bērniem ēst, citiem ārkārtas situācija nozīmē nepieciešamību veidot sabiedrības pašpalīdzības punktus, kur tie, kam vēl kaut kas ir, palīdzētu tiem, kuri ir galējā situācijā. Vēl citiem ārkārtas stāvoklis nozīmē to, ka jābrauc strādāt uz kādu citu valsti  mazapmaksātu smagu darbu. Taču daļa mūsu politiskās elites ar ārkārtas stāvokli saprot to, ka ir zems uzticēšanās reitings partijai parlamenta vēlēšanu gadā. Citai — to, ka no nekā  jāuzbur kaut kas, lai «failed state» nekļūtu par realitāti un Latvijas valsts vārds — tikai par vienrindiņas ierakstu Eiropas vēstures grāmatā. Vēl citai politiķu daļai ārkārtas stāvoklis rada vēlēšanos kļūt nemanāmai un neuzkrītoši čubināties pa kaktiem, slēgt memorandus ar citiem tikpat vārgulīgiem «čubinātājiem» cerībā nezaudēt vēl palikušos uzticēšanās procentpunktus. 

Taču pārsteidzošākais ir tas, ka kopējā situācijas novērtējumā dažādās politiķu intervijās pat formāli dominē nevis valsts kritiskais tautsaimnieciskais stāvoklis un izeja no tā, bet gan vēlēšanas, partiju vara un perspektīvas uzvarēt vai zaudēt 2010. gada Saeimas vēlēšanās. Viss cits — iespējamā vai neiespējamā lata devalvācija, lielie valsts un individuālie kredīti, attiecības ar starptautiskajiem donoriem — ir pakārtots tikai vienai kalkulācijai: kurš pasākums varētu kaitēt vai nākt par labu koalīcijas «partneriem»? Izejot no tā, tad arī tiek interpretēta un vērtēta koalīcijas darbība ārkārtas situācijas novēršanā, parādās vai pieklust runas par valdības gāšanu vai krišanu.

Sevišķi smagi klājas premjera partijai. Acīmredzot nav sevi attaisnojis aprēķins, ka nepopulārie lēmumi iedzīs «Jaunā laika» reitingu «pagrīdē». Zīmīgi, ka mazāk no opozīcijas puses, bet vairāk no koalīcijas partneriem birst pārmetumi par visu, kas nav pa prātam Tautas partijai, Tautas partijas biedru neveiksmīgos publiskos izteikumus ieskaitot. Brīžiem šķiet, ka Tautas partija ir tādā kā amoka skrējienā. Tajā pašā laikā  pamatoti šķiet pārmetumi par koalīcijas nespēju piedāvāt argumentētu krīzes pārvarēšanas stratēģiju. Tieši to tad kā «Jaunā laika» (zīmīgi, ka tikai kā «Jaunā laika»!) pašlaik vājāko punktu cenšas izmantot partneri.

Kā citādi lai vērtē mērķtiecīgo kampaņu, ar kuru tiek priekšplānā bīdīts «ierindas biedrs» Šķēle? Gan partijas formālo līderu, gan paša Šķēles intervijas grūti uztvert citādi kā sabiedrības noskaņojuma zondāžu par iespējamo Tautas partijas ārkārtas pasākumu — Šķēles atgriešanos, «lai strādātu». Lielais jautājums ir: vai sabiedrība noticēs trešo reizi un atkal kāps uz tā paša grābekļa. Pilnīgi iespējams, ka tas tā varētu arī notikt. Trīs apsvērumi: pirmkārt, zināms grābeklis ir labāks nekā nezināms, otrkārt, nav svarīgi, kā balso, bet svarīgi, kas un kā skaita balsis, treškārt, nav alternatīvas.

Vai tiešām nav? Nav šaubu, ka Latvijas valstī ir gudri un spējīgi valsts politikas administratori — profesionāļi, taču tikpat lielā mērā nav šaubu, ka viņi nevēlēsies (tieši tāpēc, ka ir gudri) kļūt par partiju ķīlniekiem un pat par partiju peramajiem zēniem un meitenēm. Vai nebūtu saprātīgi jau laikus apsvērt kādu citu ārkārtas pasākumu ārkārtas situācijā? Piemēram, ārkārtas pagaidu Ministru kabineta izveidošanu no šādiem cilvēkiem, nesaistītiem ar partijām. Pilnīgi iespējams, ka vēlētājiem pēc gada nāksies izvēlēties starp Šķēles trešo «atnākšanu» un partiju, kas piedāvās bezpartejisku Ministru kabinetu, lai cik paradoksāli tas pašlaik šķistu.