Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā šodien tika atklāta izstāde «Corpus alienum jeb svešais tavā ķermenī».
Šausmu stāstiņi par svešķermeņiem cilvēka organismā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izstāde ir kā piemineklis tiem cilvēkiem, kuri neuzmanības, muļķības, brīvības, veselības vai arī vēl daudzu citu iemeslu dēļ ir norijuši, iebāzuši, iešāvuši vai ķirurģiski ievietojuši savā ķermenī dažādus svešķermeņus.
No Rīgas 1. slimnīcas Endoskopijas nodaļas vadītāja Armīna Krauzes pieredzes pēc Ineses Austrumas–Ločmeles raksta žurnālā «Doctus» 2007. gada martā:
— Kāds kungs aizgājis pie laba drauga zobārsta. Ieraudzīja, ka zobu starpā kaut kas ieķēries. Dakteris iedevis adatu, kas gadījās pa rokai, lai iztīra. Pats pa to laiku maisīja plombu un stāstīja anekdoti, ļoti «sulīgu». Krēslā sēdošais sāka aizgūtnēm smieties un pēkšņi sajuta, ka kaklā tā kā nosāp. Abi saprata, ka labi nav, satraucās, pārmeklēja visu, bet adatas nebija. Atbrauca pie mums. Kad apskatījām ar endoskopu, adata kuņģa sienai jau bija līdz pusei izgājusi cauri.
90. gadu sākums. Vecgada nogale. Vīrs atnes mājās eglīti, bet tā visu laiku gāžas. Nolēmis eglītes kājas krustiņu pienaglot pie stabilāka pamata. Naglas, kā jau cilvēki raduši, turēja starp lūpām. Pēdējā nagla vēl palikusi mutē, kad sieva, kas virtuvē cepa pīrādziņus, pienāca no aizmugures un jautāja: «Nu, mīļumiņ, kā garšo?» un pīrāgu no aizmugures vīram mutē iekšā. Kopā ar pīrāgu mutē iespieda naglu, ko viņš arī norija. Sieva bija nelaimīga, abi atskrēja uz slimnīcu. Par laimi, vīrs neko sliktu neesot jutis.
Jautāju pacientam: «Kas noticis?» «Dieviņš nosodīja,» skan atbilde. Pareizticīgajiem bija gavēnis, bet pacients domājis — «pievērs acis». Aizgājis uz restorānu un pasūtījis trusi. Mazs kauliņš iesprūda šķērsām barības vadā. Protams, izvilkām!
Gadās, ka cilvēks nenojauš par svešķermeņa esamību savā organismā un mēs to negaidīti atrodam cita izmeklējuma laikā. Kāds zēns, kuram bija diagnosticēts kuņģa vēzis, tika atsūtīts uz izmeklēšanu. Ieraudzīju šādu ainu: paliels persika kauliņš nav ticis cauri divpadsmitpirkstu zarnai, tur kaut kā iespiedies un jau sācis ieaugt. Izvilkām kauliņu laukā, un cilvēks bija no vēža izārstēts!
Pacients ārstējās gastroenteroloģijas nodaļā ar čūlas slimību, bija jāievēro noteikta diēta. Dzīvesbiedre atnesa grilētu vistiņu. Lai neviens neredzētu, pacients izlavījies slimnīcas dārzā un vistu rijis tādā tempā, ka viens kauliņš iespiedies barības vadā. Taču viņam bija kauns atzīties. Cietās līdz beidzamajam. Pēc divām dienām sāpes kļuvušas tik neizturamas, ka ārstam tomēr pateicis. Kauls bija pamatīgi iespiedies šķērsām barības vadā, kurā bija radušies izgulējumi un jau izveidojušās čūlas.
Gadās, ka pacientiem ir kauns stāstīt patiesību, un tad nākas dzirdēt tā-ā-ā-das lietas… Viena dāma bija bijusi komandējumā un stāstīja: «Bijām noguruši, iegājām vietējā ēdnīcā paēst. Cīsiņi šķita ļoti slikti, paņēmu tējkarotīti, lai ar to pakairinātu rīkles galu un turpat tos izvemtu atpakaļ, bet netīšām karotīti noriju.» Piedodiet, cienītā, ja ēdnīcā turpat pie galda gribat izvemties… Tā jocīgi. Es domāju, vai tik nav bijis kaut kas cits, varbūt kāds saviesīgs vakars ar kārtīgu ālēšanos.
Bija 1976. gads. Jauns puisis, ievietots īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, sāka kliegt, ka viņam briesmīgi sāp vēders un vajag uz tualeti. Viņš uzreiz novērtēja situāciju un ievēroja, ka augšā ūdens skalojamais, tautā sauktais bačoks, piesists ar lielām naglām. Naglu izvilcis, norijis un paziņojis: «Veči, es noriju naglu, vediet mani uz slimnīcu!» Miliči sākumā negribēja ticēt, bet bačoks tiešām bija sasvēries slīpi. Slimnīcā uztaisīja rentgenuzņēmumu — kuņģī nagla labi saskatāma. Ar izvilkšanu īpašu problēmu nebija: vajadzēja izkustināt naglu no vietas, uzmest cilpu un pievilkt. Lēnām vilkām ārā. Bet tās vēl nav stāsta beigas. Nākamajā dienā zvanīja no slimnīcas, vai es tādu un tādu esot skatījis. «Jā, kas noticis?» Sāku lēnām svīst — kaut kādas ziepes gadījušās. Nē! Viņš norijis otru naglu!
Nekad nevar paredzēt, cik pamatīgi svešķermenis ieķēries, kā pacients reaģēs uz zālēm, uz izmeklējumu, vai izdosies evakuēt svešķermeni tā, lai nebūtu nekādu bojājumu. Piņķerīgs darbs ir zobu protēzes. Tomēr ilgāko laiku vajadzēja, lai pa vienam izvilktu rāvējslēdzēja zobiņus. Šis darbs prasīja pusstundu. Reizēm darbs līdzinās mašīnas parkošanai barības vadā.
Ir pacienti, kas nāk divas trīs reizes gadā, vairāk svētkos. Atgriežas vieni un tie paši. Norijis lielāku gaļas gabalu, zobiņi švaki, bet ēst gribas. Nesakošļā kārtīgi, un gabals iesprūst, mokas klāt. Arī mums ir diezgan grūti, piemēram, sadalīt šašliku, jo tas mēdz būt ļoti šķiedrains, steika tipa, bieži vien pusjēls. Ja gabalu nevar satvert un izvilkt, to plucinām pa daļām. Endoskopa ierīcēm, kaut arī tās ir miniatūras, satvēriens un plēsiens ir labs!
90. gadu sākumā bija liels vibratoru bums, uzradās jauna pacientu grupa. Citādi seksuāli orientētie un cilvēki, kuri saskatījušies ārzemju pornofilmas. Toreiz citādi galā tikt nevarēja, kā vien operējot. Tad kādus gadus bija klusums, šķita, ļaudis pie prāta nākuši. Bet nu ir jauna paaudze, un atkal uzplaukusi vibratoru ēra. Cilvēki vibratoru striķītī pie rokas nepiesien, bet laikam vajadzētu, jo tie darbojas ar baterijām un nekontrolēti ievirzās dziļāk. Ja vibrators tiek jau S veida zarnā, no turienes ārā izvilkt praktiski nav iespējams. Operācija garantēta.
PAR AIZRĪŠANOS VISPĀR
Elpošanas un gremošanas ceļi krustojas rīklē. Rīšanas laikā uzbalsenis noslēdz ieeju balsenē. Dažreiz uzbalsenis noslēdz balsenes ieeju nepilnīgi, īpaši tad, ja rīšana un elpošana notiek vienlaikus. Svešķermenis, kas nokļuvis trahejā, izraisa stipru, kairinošu klepu un elpceļu nosprostošanos — aizrīšanos.
PAR AKMEŅIEM VISPĀR
Žultsakmeņi
80% gadījumu žultsakmeņi paliek tur, kur tie radušies — žultspūslī. Šādā gadījumā tie nekādas sūdzības nerada.
Žultsakmeņu slimība rodas, kad akmeņi sāk pārvietoties, radot diskomforta sajūtu labajā paribē pēc ēšanas — tad laiks pārbaudīt žultspūšļa veselību!
Nierakmeņi
Noteiktos apstākļos urīnā esošie sāļi var kristalizēties un pakāpeniski sacietēt, veidojot akmeņus. Cilvēkam jostas apvidū var rasties trulas sāpes, kas pastiprinās, ilgstoši staigājot, pārvietojoties pa nelīdzenu virsmu vai — visbiežāk — bez jebkāda noteikta iemesla. Dažreiz slimība norit slēpti un tiek atklāta nejauši, veicot rentgenuzņēmumu cita iemesla dēļ.
EKSPONĀTI
Naglas, kuras norijis kāds pusaudzis, būdams reibumā un vēlēdamies pierādīt meitenei savu mīlestību. (No Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas.)
Skrots, kas izņemta no sēklinieka.
Neuzmanīgi rīkojoties ar ieroci, draugs cietušajam nejauši iešāvis kreisajā sēkliniekā.
Termometrs, kas atradies sievietes urīnpūslī.
Sieviete vērsās pie mediķiem ar sūdzībām par apgrūtinātu urinēšanu. Pacienti izmeklējot, urīnpūslī tika atrasts svešķermenis, kas izņemts operācijas ceļā.
Svešķermeņi urīnceļos izraisa atkārtotas urīnceļu infekcijas, sāpes, asiņošanu un, kā šajā gadījumā, akmeņu veidošanos.
Svešķermeņi urīnceļos biežāk nonāk autoerotisku, psihiatrisku, ārstniecisku vai citu iemeslu dēļ. Lielākajai daļai cilvēku ir kauns par to, ka urīnceļos ievietojuši priekšmetus, tāpēc viņi pie speciālistiem vēršas tikai tad, kad jau izveidojušās komplikācijas, piemēram, urīnceļu nosprostojums vai iekaisums.
Sievietes aizmāršības dēļ laikus neizņemta kontraceptīvā spirāle.
Kontraceptīvā spirāle izslīdējusi no dzemdes un izdūrusies cauri maksts sienai. Spirāles viens gals iedūries urīnpūslī, un ap to izveidojies akmens.