… Verdzeņu kungs un pavēlnieks pamāja zīmi brangajai jaunavai, un tā piecēlās un rādīja uz kalsno. Un viņa atklāja savus stilbus un savas rokas, un gurnu apaļumu, un pēkšņi pavīdēja maigās miesas liegais krokojums.
Kura daiļāka — brangākā vai kārnākā?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un tad nu viņa apģērba vieglu kreklu, kas neapslēpa viņas apaļumu, un iesaucās: «Lai slavēts Allahs augstais, kas mani radījis un manu tēlu veidojis tik skaistu, un devis man tik jauku pilnumu! Lai slava viņam par to, ko viņš man devis, un par to, ka viņš mani godinājis, savā lielajā grāmatā pieminēdams brangi barotu teļu.
Un viņš radījis mani līdzīgu dārzam, kurā aug vīģes un granāti. Un ļaudis, kas dzīvo pilsētās, ēd tikai treknus putnus, bet liesus pamet suņiem, un Ādama dēli mielojas tikai ar treknu gaļu. Un cik jauks ir brangums, to saka dzejnieka vārdi:
«Nav šķirties grūti diviem ceļiniekiem,
Bet vai no mīļās savas šķirties vari?
Tā staigā, prātu jautru darīdama,
Kā trekna vistiņa pa kaimiņsētu!»
Un kas gan redzējis, ka tirgū pie miesnieka kāds apstājas un prasa vārgu lopu vai putnu gaļu? Bet tavas kājas, ak, sausā mirla, ir zvirbuļkājas, un tu esi kā slotas kāts, un esi tu kā samaitāta gaļa, un nav tev nekā, kas ielīksmotu prātu, kā saka par tevi dzejnieks:
«Ak, Allah, neliec gulēt blakus sievai,
Kā palmas lūks, kas sausa izkaltusi!
No ragu kaula viņas locekļi,
Tie miegā dur, un atmostos es vārgs!»
* * *
Un viņas kungs tai sacīja: «Sēdies, nu ir diezgan!» Un viņa apsēdās, un viņas kungs pamāja zīmi kalsnajai verdzenei, un piecēlās kalsnā jaunava, kas līdzīga bija vītola zaram vai bambusa niedrei vai bazilika kātam.
Un piecēlusies viņa sacīja: «Lai slavēts Allahs augstais, kas mani radījis un veidojis tik skaistu, un manu tuvumu darījis par visu dziņu mērķi! Un izliecis viņš mani slaidu kā zaru, uz kuru tiecas mīlētāju sirdis! Jo raugi: kad es ceļos, es ceļos viegli, un, kad sēžos, es sēžos klusi un glezni. Un viegls ir mans prāts, kad es jokoju, un manai dvēselei patīk jautrība.
Un neesmu es dzirdējusi, ka, mīlētāju tēlodams, kāds būtu teicis: «Mans mīļākais ir liels kā zilonis vai augsts un plats kā kalns!»
Bet visi saka: «Mans mīļākais ir stalts, un slaids ir viņa augums.» Daudz barības es neprasu, un manas slāpes remdē niecīgs ūdens malks. Manas rotaļas ir vieglas, un jauki ir mani joki, un es kustos vieglāk par strazdu, un mans tuvums ir sapnis katram, kas meklē patīkamu baudu, un vijīgs ir mans augums un mīlīgs mans smaids, un es šķietu kā vītola zars vai bazilika kāts. Un pasaulē nav gleznāka par mani nekā, un dzejnieks par mani saka dziesmas vārdus:
«Tavs augums gleznais vieglam zaram līdzīgs,
Par manu likteni tavs tēls ir kļuvis.
Es tavās pēdās skrēju kā bez prāta —
No citu acīm mani bailes māca!»
Un par tādām, kas man līdzīgas, niknās cīņās kaist mīlētāji un mulsumā krīt tvīkstoši līgotāji, un, ja mans mīļākais mani skauj, es viņam piekļaujos, un, ja viņš mani liec, es viņam pieliecos.
Bet tu, ak, treknā piesta, rīsus rij kā zilonis, un nepieēdina tevi ne daudzums, ne mazums. Pie tevis būdams, tavs draugs nevar atpūsties un nevar atrast ceļu uz jautrību. Tavs vēders ir tik liels un tavi gurni tik plati, ka nevar viņš tevi ne apskaut, ne glāstīt. Un kāds gan skaistums tavā resnumā, un kāds tavā negausībā smalkums un maigums?
Trekns lopiņš derīgs tikai kaušanai, un tev nav nekā, kas būtu cildināms. Un, ja ar tevi kāds jokojas, tu dusmojies, un, ja ar tevi kāds spēlējas, tu skumsti un sērojies. Un rotaļās tu teci pūzdama un šņākdama, un iedama tu izkar mēli, un ēzdama tu nezini gausu. Un smagāka tu esi par kalnu un riebīgāka par postu un bēdām, un nav tev ne kustības, ne svētības, un tu proti tikai ēst un gulēt.
Tu esi kā piepūsts vīna maiss un kā aizšauts zilonis, un, kad tev kur jāiet, tu gribi, lai cits tevi nomazgā un izkniebj tavas spalvas. Un raugi: tā ir slinkuma un laiskuma pēdējā robeža. Un nav mūsu valodā vārdu, kas tevi cildinātu, un dzejnieks par tevi teic dziesmas vārdus:
«Kā vīna maiss tā pietūkusi smaga,
Un gurni slienas tai kā kalnu grēdas!
Kad gorās lielīgi tā rietumos.»