Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10257668t1h9d0b.jpg)
Prostitūtu pakalpojumu cenu svārstības kā ekonomiskās krīzes indikators ir interesanta, varētu teikt, pat erotiska ziņa, kura var piesaistīt lasītāju vērību. Pievērst sev uzmanību alkst pat prominenti analītiski portāli, taču — vai korelācija ir zinātniski pamatota? Ja nav, tad lasītāji, var teikt ir nevajadzīgi maldināti. Pirmkārt, pieprasījums pēc prostitūtām var mazināties arī tāpēc, ka krītas klientu potence (piesārņojuma dēļ pasliktinās veselība, jaunie aizbrauc strādāt citur, vecie nervozē par iespējamo bezdarbu). Cenām nav obligāti jāpazeminās tāpēc, ka pensionāriem pensija ir samazinājusies par 10% un 70% vai cēlies bezdarba līmenis. Otrkārt, pašu prostitūtu kvalitāte var būt kritusies; arī šajā sfērā jestrākās devušās peļņā citur, bet palikušas tās, kuru cenas jau tā sākotnēji nebija diez cik augstas. Tā ka sasaiste ar ekonomisko krīzi ir pakārtota.
Lai vai kā, bet, domājams, ar ekonomisko krīzi lielākā mērā korelējas partiju nabadzība nekā prostitūtu peļņa. Sponsoru dāsnums vistiešākā veidā saistāmas ar finanšu krīzi: ja nauda ir, tā var ar partiju palīdzību (nonākot partijas biedriem varas pozīcijās) tikt pavairota, bet, ja tās nav principā, tad nav arī, ko pavairot. Situācija lieku reizi apstiprina, ka naudas pieplūde partiju kasēs ir tieši proporcionāla partiju tuvumam varai un reitingiem starpvēlēšanu periodā. Tautas partijas zemie reitingi korelējas ar ziedojumu neesamību pēdējā mēneša laikā. Tāda pati situācija ir Saeimā opozīcijā esošajai apvienībai LPP/LC, savukārt Zaļo un zemnieku savienība ir saņēmusi 50 latus, «Jaunais laiks» — 6000 latu, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK — 3000 latu. Pēdējie divu partiju rādītāji apliecina, ka šīm partijām ir sava konstanta elektorālā bāze («Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK — nacionāli noskaņotie, bet «Jaunajam laikam» — tie, kurus vieno naids pret Tautas partiju).
Lai cik savādi tas būtu, bet par Latvijas nosacīti kreisā spārna partiju perspektivitāti pašlaik var liecināt ne tikai to dažādās iekšējās aktivitātes, bet arī ziedojumi: Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partija — 9520 latu, «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» — 2260 latu, «Sabiedrība citai politikai» — 3960 latu, «Pilsoniskā savienība» — 600 latu, Tautas saskaņas partija — 5650 latu.
Zīmīgi, ka jel kāda naudiņa parādās Saeimas opozīcijas partijām un tām, kuras jau labu laiku vispār nav tikušas pie varas siles Saeimā. Varbūt tagad, kad ir acīm redzama naudas plūsmu saistība ar «sponsoru» spējām prognozēt partiju perspektivitāti «sakārtot» lietas valstī, zaudētājpartijas pārskatīs savu attieksmi pret valsts finansējumu politiskajām partijām. Protams, grūti iedomāties vēl neatbilstošāku brīdi par šo, lai atgādinātu par šādu iespējamību. Šķiet, uz šo brīdi Eiropā ir tikai divas valstis, kurās valsts nepiedalās partiju finansēšanā. Vai tiešām visa Eiropa būtu muļķe, bet Latvija tā gudrā?
Pagaidām tas nozīmē, ka Latvijā politiskās partijas ir «izsētas» vairāksolīšanā privātām interesēm, un dabiski, ka, iegūstot varu, partijas arī kalpo privātām interesēm, ignorējot sabiedrības vajadzības. Apbrīnojami, bet Latvijā tiek kontrolēts partiju naudas izlietojums, taču ne tas, kā partijas naudu iegūst. Būsim godīgi — KNAB veiktās kontroles un uzskaites apliecina vien to, ka partijas spējušas atrast ticami «godīgus» oficiālus ziedotājus — neko vairāk, bet ietiepība, ar kādu partijas atsakās pieņemt Saeimā likumu par valsts finansējumu politiskajām partijām, liecina par daudz ko.
No otras puses, arī sabiedrības attieksme nav viennozīmīga. Vēl trekno gadu laikā veiktais pētījums apliecināja, ka apmēram trešā daļa bija PRET, viena trešā daļa bija PAR to, ka valsts finansētu partijas, bet vēl vienai trešdaļai bija vienalga. Ir saprotamas sabiedrības bailes, ka politiskās partijas naudu no valsts paņems, bet turpinās kalpot privātajām interesēm. Arī biznesa vidē attieksme ir dažāda — daļai apnicis maksāt, bet daļu iespējamā partiju patstāvība biedē. No otras puses — to partiju biedru iemaksas, kuri darbojās kā partiju pārstāvji dažādās labi apmaksātās valdēs, arī nebija nekas cits kā maskēts valsts, tas ir, sabiedrības nodokļu maksātāju finansējums, taču bez iespējām sabiedrībai ietekmēt maksājumu lielumu un plūsmu…
Vai tomēr nebūtu pienācis laiks aptvert, ka situācija, kādā mēs pašlaik esam, sākās ar to, ka nevis valsts pasūtīja partijām «mūziku», bet gan «sponsoru»? Un ka nekāds «vadonis» to nespēs mainīt, bet gan tikai pilnīgs liegums privātajiem sponsoriem «ziedot» partijām ar vienlaicīgu valsts finansējumu un stingri kontrolētu biedru maksu pieplūdi. Jautājums par to, vai šādā situācijā mēs vispār nepaliksim bez partijām, ir atklāts.