Vēlme vainot Latvijas banku uzraugus tajā, ka viņi Valērija Kargina un Viktora Krasovicka «Parex bankai» neaizliedza aizņemties pasaules tirgū vairāk nekā pusmiljardu latu, ir gandrīz tikpat nepārvarama kā vēlēšanās bez garas domāšanas abus eksbaņķierus pasludināt par viszemiskākajiem latviešu tautas aplaupītājiem, kuru izplānotajā afērā iekrita visa Latvijas valsts.
Nelaime tikai tā, ka vismaz pirmajai vēlmei nav iespējams atrast nekādu racionālu pamatu — ja mūs interesē šādi pamati, nevis iespēja kārtīgi paklaigāt. Latvijas likumdošana ne tikai neuzlika par pienākumu Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) vajadzības gadījumā ierobežot komercbanku aizņemšanos pasaules tirgū, bet faktiski arī nemaz neļāva ar ko tādu nodarboties. Savukārt ekonomikas «ekspertu» pārmetumi banku uzraugiem pēc sīkākas aplūkošanas izskatās visai pašķidri: kamēr eksperti prāto, kā teorētiski «vajadzēja būt», uzraugi atsaucas uz likumdošanu, kas skaidri nosaka, ko vajadzēja un ko nevajadzēja darīt.
Kā tas izskatās dabā? FKTK bija jāredz, ka «Parex banka» paņēmusi sindicēto kredītu uz diviem gadiem un paļaujas uz pārfinansēšanu, apsūdzoši saka auditors Egons Liepiņš. «Mēs arī redzam, ka bankas ņem depozītus uz diviem līdz pieciem gadiem un paļaujas (pareizāk, veido modeļus), kā tie tiks pārfinansēti. Normāla likviditātes vadība. «Parex bankai» un citām bankām šādi sindicētie kredīti tika vēsturiski bieži pārfinansēti, līdz ar to bija izveidojusies pietiekami gara statistikas rinda, uz kuru arī varēja pieņemt kādas iespējas par pārfinansēšanu/daļēju pārfinansēšanu utt.,» atbild komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis, un ar racionāliem argumentiem viņam nav iespējams iebilst.
«Domāju, ka FKTK nevajadzēja ļaut bankai aizņemties šādas milzu summas paļāvībā, ka būs iespēja pārfinansēt,» turpina Liepiņš. Taču FKTK nebija nekādu reālu iespēju «ļaut» vai «neļaut», un jau atkal nevar apstrīdēt Brazovska teikto: «Ja bankai ir licence līdzekļu piesaistīšanai, tad aizliegt ņemt sindicēto kredītu būtu tas pats, kas aizliegt pieņemt noguldījumus, kaut arī licence tam ir spēkā. Vienīgais patiesi efektīvais varēja būt — pateikt, lai banka nepiesaista noguldījumus un neaizņemas vispār, vai vispār atcelt noguldījumu garantiju sistēmu valstī, bet tas, protams, ir neiespējami integrētā tirgū.» Jāpiebilst, ka nevienai komercbankai arī nevajadzēja nekādu FKTK atļauju sindicēto kredītu ņemšanai — izsakoties Jāņa Brazovska vārdiem, «tad jau teorētiski tāda par jebkuru noguldījumu būtu jāsniedz».
«Kas tad banku uzraugiem konkrētajā situācijā jau laikus bija jādara?» to mēs jautājām ne vienam auditoram vien. Taču arī tagad neviens «eksperts» nevar konkrēti pateikt, uz kādu tieši likumdošanas normu pamata un kādus tieši pasākumus uzraugi varēja veikt, lai ierobežotu «Parex» negausīgo, skatoties no šā brīža (bet ne no 2007. gada un 2008. gada sākuma!) redzes punkta, aizņemšanos pasaules tirgos.
«Bija jāierobežo šāda kredītu ņemšana, pieprasot lielākus uzkrājumus,» ieminas kāds «eksperts», taču pat viņa kolēģis klusi pavīpsnā ar vārdiem: «Par uzkrājumiem gan es nesaprotu šo tēzi, jo uzkrājumus veido aktīviem, tas atstāj iespaidu uz peļņu un kapitālu, bet bankas aizņēmumi ir pasīvā. Kā šis speciālists domājis ierobežot likviditātes piesaisti ar uzkrājumu veidošanu, es nezinu. Uzkrājumi jau nav skaidra nauda, kas kaut kur guļ, bet grāmatvedības ieraksts…»
Pilnīgi cita lieta, kad uzraugiem vajadzēja sākt celt klusu un konfidenciālu trauksmi par «Parex» situāciju, bet — kad aicināt nopietni rīkoties valdību un Latvijas Banku? Kā mēs atceramies, pati FKTK apgalvo (un tam nav pamata neticēt), ka pirmoreiz saistībā ar iespējamām problēmām uzaicinājusi «Parex bankas» pārstāvjus komisijas padomes sēdē piedalīties pagājušā gada jūlija beigās vai augusta sākumā, bet nopietnas problēmas kredītiestādē pēc kārtīgas pārbaudes atklātas pašā oktobra sākumā. Un drīz pēc tam par palīdzību bankai sāka interesēties arī abi tās toreizējie saimnieki.
Kāpēc ne agrāk, ja reiz gudrie eksperti (piemēram, investīciju baņķieris Ģirts Rungainis) apgalvo, ka jau 2007. gadu banka beigusi ar reāliem zaudējumiem, kaut grāmatvedisku peļņu, bet runas par bankas problēmām cirkulējušas jau 2008. gada sākumā? Un runām bija pamats — atliek bankas 2007. gada pārskatu nolikt priekšā auditoram Jānim Zelmenim, lai viņš bez īpašas gatavošanās sāktu savā nodabā pārdomāt: «Tā, uzkrājumi palielinājušies. Vairāk nekā 100 miljoni. Tas varētu būt kā klasiskais, hrestomātiskais piemērs, kad bankai ir daudz klientu un ir viens liels klients, uz kuru visu balsta, un pēkšņi tas klients atstiepj kājas. Kaut kas ir noklājies. Pilnīgi. Grāmatvediskā attieksme nomainījusies par 180 grādiem. Ja lasītu ilgi un dikti, droši vien saprastu, kas tas ir par klientu… Un vēl visādas grāmatvediskas spēlītes. Kase kopā ir nokritusies. Es gan neesmu baņķieris ar kaulu smadzenēm, bet varu iedomāties, kas baņķierim ir kase. Kase ir spēja uzreiz apmierināt pieprasījumus. Ja tev ir divarpus reizes mazāk, tas ir ļoti slikti. Prasījumi pret kredītiestādēm — tas varētu būt arī aktīvs. Redzi, kasē krītas nauda, noguldījumi. Tas ir tas, kā nauda pieplūst bankā. Tātad kaut kas bija mežonīgi jāpārvērtē…»
Banku uzraugu argumenti gan ir dzelžaini — ja raugāmies uz situāciju nevis po poņatijam, bet atbilstoši tiesiskās valsts galvenajai vērtībai — normatīvajiem aktiem. «Latvija kā jebkura cita Eiropas Savienības dalībvalsts izveidojusi trīspusēju pastāvīgo darba grupu, kas ietver Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK. Šī grupa regulāri monitorēja finansiālo stabilitāti, noteica rūpju sfēras un nodrošināja informācijas apmaiņu starp iestādēm,» atbild tagad augstu amatu Zviedrijas Finanšu inspekcijā ieņemošais bijušais FKTK vadītājs Uldis Cērps (tas pats, kuram Ivars Godmanis šovasar publiski pārmeta nevērību pret riskantajiem «Parex» sindicētajiem aizņēmumiem). Formāli — nav ko pārmest.
Tieši tāpat no formālā viedokļa nav ko pārmest FKTK, kas atsaucas gan uz auditoru «Ernst & Young» atzinumu par «Parex bankas» 2008. gada pirmo pusgadu («ir gan 10,4 miljonu latu peļņa, gan līdz ar to arī ar kapitālu viss ir kārtībā»), gan uz bankas ikmēneša pārskatiem, gan uz visu pārējo ļoti detalizēto (1995. gada banku krīze lika piestrādāt ļoti nopietni) informāciju, ko banka tāpat sniegusi normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un apjomā. Faktiski vienīgais, kas pieminams, — banku ikdienas likviditātes analīzi jeb monitoringu FKTK sākusi tikai oktobrī.
Lai labāk būtu izprotams pašmāju banku uzraugu skats uz dzīvi, atļausimies citēt pāris rindkopu ne gluži «cilvēku valodā» — pašas FKTK skaidrojumu par savu darbību un tās principiem:
«Nav FKTK uzraugu uzdevums aizstāt bankas valdes un akcionāru darbību un veikt viņu vietā tālredzīgu bankas vadību. Proti, par konkrētas bankas darbību ir atbildīga valde (t. sk. FKTK regulējošo prasību ievērošanu), bet par finanšu piesaisti un stratēģiju — akcionāri. Šajā jomā ir tāds pats komercdarbības risks kā citās regulētās jomās, un saskaņā ar KIL 145. pantu «Finanšu un kapitāla tirgus komisija var iesniegt tiesā maksātnespējas pieteikumu, ja pastāv vismaz viens no apstākļiem: 1) kredītiestāde nespēj pienācīgi izpildīt savas parādu saistības; 2) kredītiestādes parādu saistības pārsniedz tās aktīvus».
Finanšu sektora uzraudzība balstās uz tirgus dalībnieku darbības risku vērtēšanu, analizējot finanšu pārskatus. Šāda analīze ļauj novērtēt tirgus dalībnieku finansiālo stabilitāti, darbības riskus un to tendences un darbības atbilstību likumā noteiktajām prasībām. Finanšu pārskatu analīze tiek ņemta vērā, plānojot klātienes pārbaudes. Pārbaužu galvenais uzdevums ir novērtēt uzraugāmās iestādes finansiālo stabilitāti, kapitāla pietiekamību un to, vai iekšējās kontroles sistēma nodrošina pietiekamu risku novērtēšanu un pārvaldīšanu. Laikus atklājot problēmu cēloņus un rodot risinājumus to novēršanai, tiek mazināta individuālā tirgus dalībnieka iespēja nepildīt savas saistības, kā arī varbūtējo problēmu ietekme uz finanšu un kapitāla tirgu kopumā.
Ko tas īsti nozīmē? To, ka FKTK nav jāvada banku ikdienas darbs, bet par dažāda smaguma palaidnībām jāaizrāda ar dažādu stingrību, savukārt, ja iestājas pavisam lielas problēmas, jāceļ trauksme. Banku uzraugi uzskata, ka saskaņā ar visiem normatīvajiem aktiem viņi to arī precīzi darījuši — kamēr «Parex» problēmas bija nelielas, likuši ar tām strādāt, bet, kad kļuva milzīgas un «bankas galvenie darbības rādītāji — kapitāla pietiekamība un likviditāte — sāka balansēt uz normatīvu robežas, tad FKTK kopā ar Latvijas Banku un valdību strādāja pie efektīvākajiem risinājumiem».
Un kāpēc kļuva milzīgas? No visiem FKTK skaidrojumiem izriet viens un tas pats: «Parex» krahā vainojama tiešām neikdienišķā apstākļu (globālie satricinājumi, nebija mātes bankas, specifiskie riski, pastiprinātā noguldījumu izņemšana arī tāda triviāla iemesla dēļ, ka bankas Austrumu noguldītājiem krīzes apstākļos vienkārši vajadzēja naudu) sakritība, kuras rezultātus Latvijā laikus nespēja prognozēt pilnīgi un absolūti neviens. Pētiet 2007. un 2008. gada pirmās puses presi un internetu, cik tīk. Šādus brīdinājumus neizteica pilnīgi un absolūti neviens.
Tad kas sanāk — banku uzraugiem tiešām neko nevaram pārmest? Nē, varam gan. Bet par to nākamajā sērijā.