Stāsts par notikumiem saistībā ar gatavošanos «Parex» krīzei patiesībā jāsāk ar trekno gadu beigu posmu, ar laiku, kad šīs bankas iespējamais krahs nevienam — ne bankas saimniekiem, ne valdībai, ne kredītiestāžu uzraugiem — nerādījās visbriesmīgākajos murgos, un ar notikumu, par kuru mums atbilstoši politiķu un ierēdņu priekšstatiem vispār neko nevajadzētu zināt.
«Parex bankas» pārņemšanai veltītajā Valsts kontroles oficiālajā «kastrētajā» ziņojumā ir kāda sadaļa, kurā par informāciju dienesta vajadzībām tiek uzskatīts pat nosaukums — gluži tāpat kā iespaidīgs ziņojuma fragments, sākot ar 199. punktu.
Kas tad tur ir tik slepens? Izrādās, jau gadu pirms «Parex» nopietno problēmu sākuma, 2007. gada 9. oktobrī, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kā arī toreizējais finanšu ministrs Oskars Spurdziņš un trīs mēnešus vēlāk savu posteni izdevīgāka piedāvājuma dēļ pametušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Uldis Cērps izveidojuši Latvijas Pastāvīgo darba grupu iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos. Tai vajadzēja kļūt par konsultatīvu struktūru, kura mazinātu sistemātisku finanšu krīžu iespējamību un sekmētu iespējamu finanšu krīžu vadību un pušu darbību koordināciju iespējamas finanšu krīzes gadījumā.
Nav ziņu, ko tieši šī darba grupa konsultēja un kā tieši mazināja finanšu krīžu iespējamību, zīmīgs ir fakts, ka nekādas ziņas par paveikto kategoriski nevēlas sniegt ne Finanšu ministrija, ne Latvijas Banka un tās prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Tikai tās izveidotājs Oskars Spurdziņš atklāti atzīst: tikušas modelētas dažādas situācijas, taču «tādu situāciju, kāda iestājās ar «Parex», mēs toreiz neprognozējām un nemodelējām. Nebija tāda modeļa, ka visā pasaulē nebūs, kur aizņemties. Vairāk skatījāmies, kas notiek, ja ar kādu banku ir problēmas, kā rīkoties, ja aizplūst investīcijas. Paredzēt tādu situāciju, kāda tā izvērtās, nevarēja. Ja jau varētu visu paredzēt, tad jau nebūtu nekādu satricinājumu. Arī Amerika ar visiem saviem analītiķiem nespēja paredzēt šādu situāciju».
Taču pēc būtības šī struktūra vismaz formāli eksistēja, un tieši no tās būtu bijis nepieciešams sagaidīt kādus saskaņotus un tālredzīgus plānus jau «Parex bankas» krīzes iedīgļu posmā, tātad 2008. gada augustā un septembrī (laikā, par kuru Spurdziņš vairs neko nevar teikt, jo no ministra posteņa jau 2007. gada beigās bija atvadījies). Bet vai tādi bija? Vai koordinējošā grupa — tikai nesen par galveno banku uzraudzi kļuvusī bijušā Finanšu ministrijas valsts sekretāre Irēna Krūmane, 1995. gada «Bankas Baltija» krīzi pārliecinoši nogulējušais Ilmārs Rimšēvičs un finanšu ministrs Atis Slakteris — tādus pamanīja un analizēja?
Toreizējais premjers Ivars Godmanis, taujāts par grupas paveiktajiem labajiem darbiem, rokas vien noplāta. Slakteris atklāti atzīst, ka «tādi scenāriji kā iespēja, ka kļūdās visas pasaules finanšu uzraudzības sistēma, netika izskatīti», kaut ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis vēl 8. oktobra raidījumā «Kas notiek Latvijā?» pārliecinoši klāstīja (gan bez kaut viena konkrēta veikuma pieminēšanas), ka «mēs esam, pirmkārt, daudzus gadus atpakaļ jau uzsākuši ļoti precīzu trīs sadarbības partneru sadarbību, kas notiek nepārtraukti — Finanšu ministrija, Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija».
Latvijas Banka tikmēr nodarbojās ar bezjēdzīgu un praktiski neizmantotu «makroekonomisko analīzi», bet Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), kā jau noskaidrojām, netika tālāk par «Parex» skaitļu atbilstības noteikšanu likviditātes, kapitāla pietiekamības u. tml. rādītājiem — kaut darīja to augstākā mērā precīzi un atbilstoši visiem normatīvajiem aktiem.
Zīmīga ir FKTK «Parex bankas» vadītājam Valērijam Karginam pagājušā gada 30. jūlijā adresētā vēstule, kurā, atsaucoties uz 2007. gada novembra un decembra un 2008. gada janvāra (tātad pusgadu iepriekš) datu pārbaudi, lasām visnotaļ ieaijājošas rindas: «Bankas darbībai raksturīgs mērens risku līmenis, un institūcijas lietotās metodes risku pārvaldīšanai ir apmierinošas, lai gan atsevišķās jomās ir nepieciešami uzlabojumi. Institūcijas darbība tās vairākos pamatdarbības veidos ir stabila, un risku pārvaldīšanas metodes ir pietiekamas — tās riskiem, darbības apmēriem un sarežģītībai atbilstošas. Kredītriska pārvaldīšanā, operacionālā riska pārvaldīšanā un darbības atbilstības kontrolē banka nepietiekami identificē, mēra un kontrolē tai piemītošos riskus.»
Tiesa, vēstules beigās bija arī daži brīdinoši vārdi par to, ka «paaugstinātu risku uzņemšanās un nepietiekama to kontrole var pasliktināt kopējo bankas stāvokli» (turklāt tajā pašā 30. jūlijā uz FKTK padomes sēdi bija izsaukts arī pats Valērijs Kargins), taču vēl oktobra sākumā komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis tajā pašā televīzijas raidījumā apliecināja: «Mēs tagad skatāmies katru dienu visās bankās, un likviditātes rādītāji tiešām ir labi un apmierinoši, un viņi pārsniedz tālu likumā pieprasītos 30 procentus».
Turklāt labas ziņas viņam bija arī par sindicētajiem kredītiem, par kuru potenciālo bīstamību tobrīd neko nezināja ne finanšu ministrs, ne caurmēra Latvijas iedzīvotājs: «Mūsu likviditātes rādītājs šobrīd ir pie 50% visām bankām, un mēs visi esam reālisti tādā ziņā, ka mēs rēķināmies ar to, ka, visticamāk, sindicētos kredītus mums pārfinansēt neizdosies (..). Ja mēs nevaram pārfinansēt šos sindicētos kredītus un mēs atdodam šos sindicētos kredītus, šīs nopietnās summas, tad vienalga sanāk tā, ka šā gada beigās mūsu likviditāte ir 50%, tas ir 20% virs likumā paredzētās, un 2009. gada beigās 41%.»
Kopā par Latvijas banku nozari skaitļi tiešām bija pareizi, turklāt, kā atminamies, banku uzraugiem tāds darbs — viest pārliecību par stabilitāti jebkuros apstākļos. Cita lieta — ja ticēt ekspremjeram Ivaram Godmanim, arī valdība (vai nu uzticoties publiskai informācijai, vai arī tāpēc, ka citāda nav piegādāta) vēl oktobra sākumā rēķinājās ar šo pašu situācijas skaidrojumu, ka lielos vilcienos viss ir tīri labā kārtībā.
Var teikt: kāpēc lai viņš nebūtu rēķinājies, ja reiz vēl 23. septembrī FKTK viņam un finanšu ministram rakstiski sniedza šādu prognozi par pasaules finanšu un kapitāla tirgu notikumu iespējamo ietekmi uz pašmāju banku sistēmas stabilitāti: Latvijas kredītiestāžu kapitāla «buferis» ir 772 miljoni latu, bet, «ja pieņem, ka no kredītiem ar atmaksas kavējumu virs 90 dienām tiks zaudēta puse (144 miljoni latu) un arī no ieguldījumiem ASV, Lielbritānijā un Krievijā emitētos vērtspapīros tiks zaudēta puse (215 miljoni latu), tad banku kopējā kapitāla pietiekamība pārsniegs minimālo kapitāla prasību par 460 miljoniem latu jeb 39%.
Savukārt par mums tagad tik labi zināmajiem sindicētajiem kredītiem premjers un finanšu ministrs tika informēti: «Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7%. Visas bankas ievēro noteikto likviditātes minimumu 30%. Pieņemot, ka pasaules finanšu tirgos būs aizvien grūtāk aizņemties, tiek pieņemts, ka banku saņemtie sindicētie kredīti netiks refinansēti, tas ir, tie 100% būs jāatmaksā — 2008. gadā kopsummā 69 miljoni latu, bet 2009. gadā — 862 miljoni latu. Šādā gadījumā, saglabājoties nemainīgiem pārējiem faktoriem, banku sistēmas likviditāte 2008. gada beigās būs 50%, bet 2009. gada beigās — 41%.»
Brazovskis teic, ka viņš zem šīs vēstules ar visiem tajā minētajiem faktiem un prognozēm varētu parakstīties arī tagad, gadu vēlāk. Un tiešām, kāpēc gan ne — skaitļi, kuru pamatā bija banku nozares pirmā pusgada dati, tieši tādi arī bija, neviens tos nebija ne izkropļojis, ne «uzlabojis». Jūs neatradīsiet nevienu nopietnu finansistu, kurš nepiekristu šajā dokumentā izdarītajiem secinājumiem to parakstīšanas brīdī. Un kurš gan formāli vainīgs, ka ne premjers, ne finanšu ministrs, ne arī pati FKTK nepievērsa vajadzīgo uzmanību vārdiem, uz kuriem bija balstīta iepriecinošā likviditātes prognoze, – «saglabājoties nemainīgiem pārējiem faktoriem»?
Bet kas ar šiem faktoriem reāli notika oktobra sākumā un kurā brīdī tie pirmoreiz lūdzēja pozā nostādīja abus «Parex» saimniekus? Par to — nākamajā sērijā.