Ko precīzi no Latvijas valsts 21. oktobrī, tiekoties ar premjeru Ivaru Godmani, gribēja «Parex bankas» saimnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis? Vēlāk viņi presei apgalvoja arī to, ka vēlme bijusi pēc «garantijām, lai mēs varētu aizņemties un atmaksāt sindicētos kredītus». Taču patiesībā 21. oktobrī prasītais bija kas cits — saskaņā ar paša Godmaņa vēlāk televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?» stāstīto, «vai valdība nevarētu noguldīt lielus līdzekļus depozītā šajā bankā».
Cik lielus līdzekļus? Un uz kādiem nosacījumiem? Visbiežāk pieminētā summa ir 300 miljoni eiro vai 211 miljoni latu. Taču ir versija, ka sākotnēji tomēr tika prasīti nevis 300 miljoni eiro, bet gan tikpat daudz miljonu latu (ko apliecina arī atslepenota Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vēstule). Kāpēc summa pēc tam mainījās? Tiek uzskatīts, ka primitīva iemesla dēļ: abi kungi noskaidrojuši, cik īsti lieli tolaik ir Valsts kases atlikumi, un piemērojuši savu apetīti atbilstoši šai summai — tiem pašiem 211 miljoniem latu.
Netika lūgts šo summu uzdāvināt — vienkārši ieguldīt uz gadu kā depozītu, akcionāriem izsakot gatavību «izskatīt iespēju par atbilstošas akciju ķīlas nodibināšanu». («Latvijas Avīzei» Valērijs Kargins vēlāk mēģināja iestāstīt, ka nauda vispār bijusi vajadzīga tikai «katram gadījumam»: «Mēs lūdzām garantijas un katram gadījumam, kā mēs domājām par nepieciešamu tobrīd, arī 200 miljonus skaidras naudas aizdevumu, bet ne dāvanu! Tas būtu — atvērt mums likviditātes logu.») Tas savukārt no vienkārša veselā saprāta viedokļa nozīmēja: ja viss beigtos bankai labi, valsts nepaliktu zaudētājos, savukārt, ja «Parex» kļūtu maksātnespējīgs, valsts reāli nonāktu prasītāju rindas astē un uz ieguldīto līdzekļu atgūšanu faktiski varētu necerēt.
Vārdu sakot, ja mēs atmetam interesantās versijas par «žīdmasonu sazvērestībām» ar mērķi nodarīt iespējami lielāku ļaunumu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, sausais atlikums ir — «abi VK» vēlējās izbraukt uz valsts rēķina, cerot, ka viss būs labi un no kraha izdosies izšmaukt. Uz viņiem var skatīties izprotošāk vai naidīgāk, taču viens nav apšaubāms — abiem kungiem 2008. gada oktobra beigās piederēja lauvas tiesa bankas, ko viņi faktiski bija būvējuši 20 gadus un kuru nebija gribējuši pārdot par «nieka» miljardu eiro (visbiežāk minētā potenciālo pircēju piedāvātā cena), kā arī atbilstoša ietekme sabiedrībā. To visu viņi bija ieinteresēti glābt par katru cenu.
Vai Valērija Kargina un Viktora Krasovicka prasība šādā situācijā bija kaut kas pilnīgi supernekaunīgs un neiespējams no valsts viedokļa? Vairāki tālaika lēmumu pieņēmēji neoficiāli atzīst: ja Latvijā būtu bijusi izlēmīga valsts vara ar autoritāti, sabiedrības atbalstu un uzticību, turklāt pati Latvija būtu valsts, kurai nav ilgstošu zagšanas (un sabiedrības aizdomu par zagšanu) tradīciju, šāds risinājums varbūt (bet tikai varbūt) arī varētu tikt izmēģināts kā pietiekami reālistisks. Valsts pārliecinoši paziņotu par atbalstu banku nozarei un konkrētajai bankai, vienlaikus iepludinot bankā 200 (ja vajadzīgs, pat 500) miljonus latu — un noguldītāju augošā panika tiktu apturēta. Taču Latvijā tas reāli nebija izdarāms.
Pirmām kārtām jau Latvijas valsts vadītāji par atbalstu bankām nepaziņoja tad, kad tas patiešām bija svarīgi, — septembra beigās. Katra paša ziņā ir piekrist vai nepiekrist Ivaram Godmanim, kurš tagad saka: «Kad es tagad tā pārdomāju, vai rīkojos pareizi vai ne, mana pārliecība tomēr ir, ka mēs to nevarējām paziņot — mums tādu reālu finansiālu iespēju vienkārši nebija.» Katrā gadījumā jāatceras, ka šādi apsvērumi kaut kā netraucēja Latvijas valstij oktobra vidū paziņot par garantētās noguldījumu atmaksas sliekšņa paaugstināšanu no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro, kaut bija skaidrs, ka attiecīgajā uzkrājumu fondā naudas nepietiek pat vienas pirmā piecnieka bankas noguldītāju kompensācijām.
Skaidrs ir viens: ieguldot valsts naudu privātā bankā, valdība uzņemtos milzīgu atbildību un neveiksmes gadījumā — pat kriminālatbildību. No Latvijas politiķu redzes viedokļa, šāda rīcība bija neiespējama — gluži tāpat kā 90. gadu sākumā tā paša Ivara Godmaņa valdība neuzņēmās risku, piemēram, agonējošo VEF atdot Āzijas koncerniem par vienu latu (valsts manta taču!). Gandrīz divdesmit gados nekas būtisks nebija mainījies — lai kas arī tiktu runāts par «abu VK» fantastisko ietekmi uz politiķiem, ar to uzskatāmi izrādījās par maz, lai Godmanis pārvarētu katram politiķim instinktīvi piemītošās bailes, ka viņam publiski pārmetīs valsts īpašuma atdošanu, un pieņemtu baņķieru kāroto lēmumu.
Visa tālākā notikumu gaita apliecina jau pieminētajā televīzijas raidījumā izskanējušā Ivara Godmaņa atstāstījuma patiesīgumu, izklāstot sarunu ar «Parex» saimniekiem par viņu «depozīta ideju»: «Es teicu, mēs to nevaram darīt vairāku iemeslu dēļ. Pirmais: sakarā ar to, ka mums ir līdzekļi, kases līdzekļi, kas mums nodrošina mūsu finansēšanas plānu budžetā, tas ir punkts viens, un budžets mums ir ar deficītu, mums ir ļoti riskanti ņemt naudu ārā no plūsmas. Otrs: mēs nevaram to darīt arī citu iemeslu dēļ. Privātbanka un bez ķīlām, bez ne… bez nopietnām ķīlām mēs to nevaram darīt. Un punkts trīs. Ziniet, tas jautājums ir: tā nav valsts banka, tā ir privātā banka, un, kamēr oficiālas informācijas par to, ka šajā bankā varētu būt problēmas, nebūs, valdība šādu soli nespers.»
Tātad — lai kas vēlāk tiktu runāts par «atsevišķu politiķu» vēlmi palīdzēt «abiem VK», 21. un 22. oktobrī Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis strupa atteikuma veidā reāli saņēma aukstu dušu — un ne tikai savam biznesam, bet arī pašapziņai (ko Kargina gadījumā varētu dēvēt arī par lielummāniju). Izrādījās, viņu izdaudzinātā politiskā ietekme vismaz konkrētajā politiskajā izkārtojumā ir pietiekama atsevišķu politiķu padancināšanai, bet — ne vairāk. Vēl vairāk — lai kas vēlāk tiktu runāts par tobrīdējo premjeru, patiesībā nav šaubu, ka abiem baņķieriem Ivars Godmanis ar savu paša taisnību (vai pārliecību par to) faktiski visās lietās bija viens no visneērtākajiem pārliecināšanas objektiem.
Tiesa, pēc premjera valstiskajām durvīm abiem baņķieriem pavērās vēl kādas citas — kā rāda Kargina un Krasovicka ar 22. oktobri datētais pirmais oficiālais lūgumraksts Finanšu ministrijas valsts sekretāram Mārtiņam Bičevskim, tas tapis, «ievērojot šodienas konsultatīvajā tikšanās laikā ar Jums apspriesto jautājumu loku». Taču aukstā duša no tā siltāka nekļuva — jau 23. oktobrī Bičevskis (par šo nostāju informējot arī Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadību) sniedza atbildi, ka «minētais lūgums nav izpildāms», jo Valsts kasē nav 300 miljonu eiro, esošie līdzekļi pašai valstij būs vajadzīgi jau novembrī, bet valsts iespējas piesaistīt šādus līdzekļus pasaules tirgū ir ierobežotas.
Protams, vienlaikus ar grabināšanos pie valsts maka baņķieri aktīvi turpināja naudas meklējumus vai pa visu pasauli, taču arī tur nekas cits kā auksta duša viņus nesagaidīja. Savukārt tepat Latvijā ap 25. datumu jau pilnā sparā sāka velties jau pavisam īstā noguldījumu izņemšanas lavīna, ko lielā mērā bija radījusi pašu baņķieru rīcība, ierēdņu apritē muļķīgi nododot vēstuli ar savu problēmu izklāstu. Mediju rokās šī vēstule nenonāca, toties ierēdņu «klusie telefoni», orientēti pirmām kārtām uz pašmāju valsts un pašvaldību uzņēmumiem un iestādēm, strādāja uz nebēdu, jau pēc bankas kraha liekot Valērijam Karginam «Latvijas Avīzē» pazūdīties: «Tā arī notika, ka valsts un pašvaldību uzņēmumi izņēma naudu…»
(Kā šie telefoni strādāja? Nu, kaut vai tā, kā to daudz vēlāk saistībā ar izšķirošo valdības sēdi atstāstīja toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš: «Es todien, braucot uz darbu, pateicu savam šoferim, ka tāds ir jautājums. Viņš, nabags, uzreiz skrēja pie bankomātiem ņemt ārā savu naudu. Viņš man vēl atsūtīja īsziņu, ka viņš tikai trešajā bankomātā bija dabūjis naudu. Tagad ir uz to viegli skatīties. Bet viņš bija divos bankomātos bāzis, un divi jau vairs negāja. Viņš pēc tam atsūtīja: «Paldies, ministr, es tikai trešajā automātā dabūju ārā!»»)
Lieki teikt, ka paši baņķieri savu muļķīgo rīcību ja arī apzinājās (vēlāk jau apzinājās gan: «Par nožēlu, tajā mirklī bija cerības, ka valsts amatpersonas ar lielāku atbildību izturēsies pret šāda veida informāciju,» tagad saka Krasovickis), tad noteikti publiski neatzina, tā vietā izvēloties runāt par virkni citu ļauno tēlu. «Es negribu saukt vārdā, bet viena otra amatpersona stāstīja par mums ne visai patīkamas lietas. Bijām pat šokā, ka kaut ko tādu var klāstīt,» tai pašā intervijā sūdzējās Valērijs Kargins. Tikmēr tobrīd vairs nekādi 200 un pat 300 miljoni latu iekustināto lavīnu apturēt nevarēja. Banku uzraugi teic, ka nekad Latvijas vēsturē neesot redzēta tāda naudas izņemšana, kāda notika «Parex bankā» 2008. gada oktobrī.
Skatīsimies pa pozīcijām, par pamatu ņemot valdības atslepenotos pārskatus: 2008. gada oktobrī tik daudz piesauktie un parasti par šaubīgiem dēvētie ārvalstu noguldītāji privātpersonas šajā laikā drusciņ naudas pat pienesa klāt: viņu noguldījumi palielinājās no 305,33 līdz 305,69 miljoniem latu.
Ārvalstu kompānijas (tie paši mūsu jau pieminētie izglītotie ļaudis, kas tiešām rūpīgi un apdomīgi sekoja savas naudas ceļiem) šajā laikā no «Parex» izņēma vairāk nekā 106 miljonus latu (starp citu, viņi arī septembrī, kad pašmāju fiziskās un juridiskās personas savus noguldījumus bankā vēl palielināja, no bankas drošākā virzienā jau aiznesa apmēram 21 miljonu latu), taču neko būtiski neatpalika arī pašmāju noguldītāji: Latvijas iedzīvotāji privātpersonas no «Parex» savus noguldījumus mēneša laikā izņēma 42 miljonu latu apmērā, bet pašmāju uzņēmumi un iestādes — 46 miljonu latu apmērā.
Tātad oktobra beigās valsts bija skaidri noraidījusi «abu VK» plāniņu, bet nu jau pat informētam aklajam bija skaidrs, ka «Parex» ir kraha priekšvakarā — pietika palūkoties uz bankas likviditātes rādītāju (kritiskais punkts skaitās 30%): 31.08.2008. — 44,16%; 30.09.2008. — 37,68%; 22.10.2008. — 31,30%; 24.10.2008. — 34,45%; 27.10.2008. — 33,35%; 28.10.2008. — 32,15%; 29.10.2008. — 33,41%; 30.10.2008. — 34,07%; 31.10.2008. — 31,74%. Turklāt šajos apstākļos banka turpināja aktīvu kreditēšanu — oktobrī izsniegto kredītu kopapjoms palielinājās par 23 miljoniem, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas skatījumā «apdraudot bankas likviditātes prasību izpildi un neliecinot par piesardzīgu bankas vadību».
Vārdu sakot, bija īstais brīdis valstij rīkoties, izmantojot visu savu divās banku krīzēs gūto pieredzi, kā arī pastāvīgās darba grupas un citu atbildīgo iestāžu laikus sagatavotos krīzes plānus. Nu, piemēram, Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska oktobra sākumā aprakstīto «rīcības programmu, kura paredzēta labākiem vai sliktākiem laikiem un darbojas vairākos veidos. Vienalga, vai mēs skatāmies par finanšu resursu piesaistīšanu, kur mums ir speciāls plāns, gan tad, kad ir vieni instrumenti vaļā, gan tad, kad citi instrumenti nav vaļā».
Kur tad visi šie plāni vajadzības brīdī bija pazuduši un kas tika likts vietā — par to nākamajā sērijā.