No ilgām apspriedēm un rēķināšanas pie kaut jel kādas rīcības saistībā ar kraha priekšvakarā esošo «Parex banku» Latvijas valsts ķērās tikai 31. oktobrī — desmit dienas pēc bankas saimnieku vēršanās pēc palīdzības pie premjera Ivara Godmaņa. Šajā brīdī jau bija pilnīgi un absolūti skaidrs, ka noguldītāji savu naudu no bankas izņem aizvien pieaugošos apjomos, savukārt ne kredītiestādei, ne Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim nav pietiekamu līdzekļu, ar ko «caurumu» aizlāpīt.
30. oktobrī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) pārējām iesaistītajām valsts struktūrām ziņoja, ka «Parex» krahs ir gandrīz, gandrīz klāt: «Lai kapitāla pietiekamība sasniegtu 8%, nepieciešams palielināt pašu kapitālu par 2,5 miljoniem latu, 9% — 27 miljoniem latu, 10% — 51 miljonu latu.» Šādi tādi miljoniņi Kargina un Krasovicka rīcībā tobrīd gan bija (par to īpatno izcelsmi sīkāk — turpmāk), taču pilnīgi nesamērojami ar reāli nepieciešamajām summām.
Šādos apstākļos FKTK vairs vienkārši nebija iespēju arī tālāk aprobežoties tikai ar monitorēšanu un rādītāju aprēķināšanu, pat neraugoties uz to, ka pati «Parex banka», kurai likums ļāva vērsties FKTK ar lūgumu noteikt bankas saistību izpildes ierobežojumus, neko tādu lūgusi nebija.
Tā nu 31. oktobrī «Parex» darbībai tika noteikti pirmie ierobežojumi, aizliedzot bankai izsniegt jaunus kredītus un palielināt esošo kredītu limitus, veikt darījumus ar finanšu instrumentiem peļņas gūšanai (spekulatīvos darījumus), iegādāties jaunus kapitāla un parāda vērtspapīrus, kā arī uzliekot tai par pienākumu saskaņot ar FKTK jebkurus darījumus bankas vārdā un ar tiem saistītos maksājumus, kā arī jebkurus darījumus ar banku vai tās akcionāriem saistītajām personām.
Tiesa, vēl gandrīz gadu vēlāk toreizējais premjers Ivars Godmanis izteica izbrīnu, kāpēc gan tobrīd netika uzlikti nekādi, nu pilnīgi un absolūti nekādi ierobežojumi (pat ne saskaņošanas līmenī) visām citām izmaksām no bankas — apstākļos, kad «Parex» galvenā problēma bija tieši noguldītāju augošā vēlme savu naudu no bankas aiznest uz kādu drošāku vietu. Taču tobrīd galvenā aktualitāte visām atbildīgajām struktūrām bija pilnīgi cita — ko tad vispār īsti darīt?! «2008. gada novembra pirmajās dienās jau bija skaidrs, ka «Parex» problēmas ir tik nopietnas, lai to risināšanā tiktu iesaistīts Ministru kabinets,» vēlāk oficiālajā pārskatā par bankas pārņemšanas gaitu sausi ziņoja FKTK. Savukārt reālā situācija robežojās ar vāji slēptu paniku — visās «ierakumu» pusēs.
«Pareksiešu» pirmā vēlme — vienkārši ieguldīt pie viņiem ja ne 300, tad vismaz 200 miljonus latu — jau 21.–23. oktobrī bija noraidīta. 21. oktobrī to pietiekami skaidri bija pateicis premjers, bet 23. oktobrī arī Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, kura atbilde Nr. 1-2-04/36-IP «Par depozītu izvietošanu» bija visnotaļ strupa: «Minētais lūgums nav izpildāms šādu iemeslu dēļ: Valsts kases rīcībā nav EUR 300 000 000, kurus iespējams izvietot depozītā uz termiņu viens gads; uz laiku brīvie budžeta līdzekļi, kas ir Valsts kases rīcībā, ir īstermiņa un nepieciešami valsts uzņemto saistību izpildei, t. sk. eiroobligāciju dzēšanai š. g. novembrī; valsts iespējas īsā laikā piesaistīt lielus finanšu resursus kapitāla tirgos, lai tādējādi nodrošinātu depozīta izvietošanu, ir ierobežotas. Šobrīd valsts resursus piesaista ar īstermiņa parādzīmēm latos, kā arī no starptautiskajām finanšu institūcijām ar mērķi finansēt investīciju projektus.»
«Nevienu mirkli nopietni neesmu apsvēris iespēju 200 miljonus latu piešķirt privātai bankai,» tagad apliecina arī toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris, un nav reāla pamata viņam neticēt — tas pilnībā atbilda toreizējai politiķu loģikai.
Tad ko bija darīt? Ideja par to, ka kopējās finanšu sistēmas glābšanas vārdā vajadzēs vien «Parex» pārņemt valsts pārziņā, parādījās jau oktobra pēdējās dienās, kaut par formu nevienam nekādas skaidrības vēl nebija (Banku pārņemšanas likums tā arī nebija pieņemts, un šādu likumprojektu laist uz Saeimu, lai cik ātri tā to arī spētu pieņemt, nozīmētu noguldītāju paniku uzreiz desmitkāršot). «Latvijas Bankas prezidenta priekšlikums ir pārņemt banku par vienu latu,» par Ilmāra Rimšēviča nostāju lasām slavenās pastāvīgās darba grupas 31. oktobra sēdes protokolā. «Viņš neļaus [banku] aizvērt,» turpat teikts par Godmaņa nostāju.
Problēma bija tā, ka tobrīd jau visām atbildīgajām amatpersonām bija pilnīgi skaidrs — acu priekšā notiekošais «Parex bankas» krahs Latvijai sagādās lielus zaudējumus, toties nevienam nebija skaidrs, kurā — bankas slēgšanas un maksātnespējas vai izglābšanas un paņemšanas valsts pilnīgā vai daļējā īpašumā — gadījumā zaudējumi būs lielāki. Šī neskaidrība turpinājās līdz pat izšķirošajai valdības sēdei 8. novembrī, uz kuru pat Tautas partijas ministri (lai ko arī runātu par Andra Šķēles diktātu) nāca bez vienotas un nesatricināmas nostājas — glābt vai neglābt.
Kādi argumenti tad valdībai lika izšķirties par labu glābšanai? Visa pamatā bija un palika Latvijas Bankas 31. oktobra lakoniskā vēstule, kurā Rimšēvičs apliecināja, ka «šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots, nenoliedzami, atstātu būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot ārvalstu investoru uzticību Latvijas komercbankām un valstij kopumā». Papildus tam Latvijas Banka skaidri apliecināja, ka «Parex», lūk, esot sistēmiska banka, kādas valstij noteikti esot jāglābj.
Teiciens par sistēmisko banku pēc tam tika lietots vietā un nevietā. ««Parex banka» ir sistēmiski svarīga Latvijas banku sistēmai, tāpēc valdībai šis solis bija jāsper un banka jāpārņem,» «Dienai» 10. novembrī skaidroja Ilmārs Rimšēvičs. «Pagājušajā gadā atzinumu par sistēmiski svarīgu banku atbilstoši likumam sniedza Latvija Banka, proti, Latvijas normatīvajos aktos termins «sistēmiski svarīga banka» netiek definēts. Arī Eiropas Savienībā nav vienotas izpratnes par šā jēdziena definīciju, jo traktējums var stipri atšķirties un nav universālu pazīmju kopuma — tās jāskata kontekstā ar konkrētās finanšu sistēmas īpatnībām un situāciju. Atliek runāt par konkrēto gadījumu un to, vai tirgus dalībnieka maksātnespēja atstātu/neatstātu būtisku negatīvu ietekmi uz finanšu sektoru kopumā,» skan FKTK oficiālā atbilde.
Interesanti gan, ka pieminēto Latvijas Bankas atzinumu par to, kas ir un kas nav sistēmiskā banka (no kā izrietētu, cik pamatoti «Parex» par tādu tika atzīts), Ilmārs Rimšēvičs kaut kā nevēlas nodot atklātībai. Maksimums, ko no Latvijas Bankas prezidenta var izspiest, ir šāda «pērle»: «Finanšu krīzes sistēmiskās ietekmes novērtēšanai Latvijas Banka izmanto Eiropas Savienības vienoto analītisko pieeju, kuru saskaņā ar Eiropas Ekonomikas un finanšu ministru padomes («ECOFIN Council») 2007. gada 9. oktobra lēmumu kopš 2008. gada beigām izmanto visas Eiropas Savienības valstis. Vienotā analītiskā pieeja finanšu krīzes sistēmiskās ietekmes novērtēšanai konkretizēta 2008. gada 1. jūnija «Saprašanās memorandā par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu sektora uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām par pārrobežu finanšu stabilitāti».»
Taču jebkurā gadījumā — «Parex banka» patiešām Latvijas mērogiem bija liela, par to nu laikam domstarpību nav. Par to, ka tik lielas bankas bankrots pamatīgi ietekmētu tautsaimniecību, arī nešaubās faktiski neviens.
Piemēram, eksbaņķieris Mārcis Bendiks (kuru nekādi nevar turēt aizdomās par simpātijām pret, teiksim, Latvijas Banku) saka: «Katras bankas slēgšana ir ļoti bīstama lieta valsts ekonomikai, jo ir saistīta ar citām bankām, pat maza baņķele parauj līdzi citu. 1995. gada krīze sākās ar Lainbanku un Tautas banku, pilnīgi nesvarīgiem lielumiem, bet viņi parāva līdzi «Olimpiju». Banku sistēma ir, es negribētu teikt, vārīga, bet ļoti krustsaistīta. Tajā brīdī, ja ir problēmas vienā bankā, tās parasti izplatās. Izņēmums ir tikai tad, ja ir kādas izolētas bankas, pilnīgi, kas ar private banking nodarbojas vai vienas struktūras apkalpošanu, kur ir izolētas problēmas.»
Cita lieta — Latvijas valdība, tostarp Finanšu ministrija, kā arī Latvijas Banka un FKTK ķērās pie problēmas risināšanas bez jebkādiem precīziem aprēķiniem. Var šķist pārsteidzoši, taču visas atbildīgās amatpersonas vienbalsīgi piemin tikai un vienīgi divus dokumentus, uz kuru pamata būtībā pieņemti miljardu vērtie lēmumi, — mūsu jau publicēto FKTK vēstuli, kurā bija aprakstītas «Parex bankas» esošās un gaidāmās problēmas, kā arī Latvijas Bankas atzinumu ar vispārzināmajiem skaitļiem par «Parex banku» un to pašu slēdzienu, ka šādas bankas neglābšana atstās «būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu».
Nevienā no šiem un sekojošajiem dokumentiem nebija nekādu reālistisku aprēķinu par rīcības variantiem — ja glābsim, tas izmaksās apmēram tik un tik, ja neglābsim, tad atkal šitik. Viss, kas bija, baidīšana galvenokārt Latvijas Bankas prezidenta izpildījumā par to, cik briesmīgi būs zaudējumi, «Parex» neglābjot. Taču arī šī baidīšana notika, saucot galvenokārt skaitļus par nepieciešamo kompensāciju apjomu ieguldītājiem (aprēķinātos 660 miljonus neviens eksperts neapstrīd, tāpat kā to, ka valsts rīcībā šim mērķim tobrīd bija aptuveni 80 miljoni) un bankā palikušo valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu naudu.
Kā tā tur nonāca un cik īsti tās tur bija — par to nākamajā sērijā.