«Tos skaitļus, kurus tur sauca, es atcerēšos visu dzīvi. 220 tūkstoši cilvēku, Rīgas [domes] rēķins, «Latvenergo» rēķins, Latvijas [Valsts] mežu rēķins, Daugavpils [domes] rēķini,» tā kādreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš vēlāk intervijā «Dienai» atcerējās šausminošās lietas, kuras par valsts un pašvaldību naudas apjomiem «Parex bankā» uzzinājis pagājušā gada 8. novembra valdības sēdē, kad vajadzēja izšķirties — banku glābt vai slēgt.
Tiesa, tagad jautāts par «cipariem», politiķis gan atbild: «Jūs man nevarējāt šo interviju paprasīt ātrāk? Pagājušā gada novembris. Desmit mēneši…» Tomēr tobrīdējo kopējo noskaņu viņš atminas spilgti: «Tas, ka tur bija «čau», tas bija skaidrs. Pilnīgi skaidrs. Vai nu bankai iet palīgā, vai arī uzņemamies atbildību ar no tā izrietošām sekām, un pirmdien «Parex» ir ciet, un, kas tālāk, to mēs, paldies Dievam, nekad tā arī neuzzināsim. Mums tika nosauktas tās pašvaldības, kurām tur ir nauda. Tur noteikti bija Rīgas pašvaldība. Tātad Rīgas pašvaldība ciet. Tur bija kaut kas no pavisam lielajiem uzņēmumiem. Bija tā, ka krahs būs ne pa jokam. Ja nākamajā pirmdienā 200 tūkstoši noguldītāju un pāris pašvaldību uzzinātu, ka naudas viņiem vairāk nav, tad būtu sācies ne pa jokam.»
Šajā saistībā ir trīs jautājumi, kuri prasās pēc iespējami skaidras atbildes. Pirmais — cik tad valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu naudas «Parex bankā» bija un kā to pareizi saskaitīt? Otrais — kā tad šī nauda vēsturiski tur nonāca? Trešais — cik no šīs naudas un kāpēc banku pameta vēl pirms kredītiestādes nonākšanas valsts pārziņā un cik, teiksim, mēneša laikā pēc pagājušā gada 8. novembra?
Sāksim ar pirmo. «2008. gada 10. novembrī uz dienas sākumu Valsts kases budžeta kontos «Parex bankā» bija finanšu līdzekļi 4 230 237,20 latu apmērā,» skan Finanšu ministrijas atbilde. Tātad — nieka 4,2 miljoni latu, kas uz kopējā saistībā ar «Parex» figurējošo summu fona izskatās vienkārši nožēlojami.
Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) uz jautājumu, cik daudz pašvaldību un valsts naudas atradās bankas kontos, sniedz pilnīgi citu atbildi: «Pārņemot banku valsts kontrolē, 08.11.2008. naudas līdzekļu atlikumi valsts, pašvaldības iestāžu un pašvaldības uzņēmumu kontos AS «Parex banka» bija 129,8 miljonu latu apmērā.»
Kā var būt tik briesmīga starpība? Vieni runā par četriem miljoniem, otri — par 120 miljoniem latu. Lieta tā, ka pirmām kārtām mums jāsaprot: tikai cilvēku iztēlē eksistē tāda vienota «valsts un pašvaldību nauda». Viena lieta — valsts «naudas maka» jeb Valsts kases līdzekļi. Otra — dažādi valsts iestāžu norēķinu konti gan latos, gan valūtā. Trešā — visu «izmēru» pašvaldību naudas līdzekļi. Ceturtā — dažādi valsts darbinieku algu naudas konti (lai gan tā jau patiesībā ir privāta nauda). Piektā — valsts un pašvaldību uzņēmumu nauda.
Cik bija «īstā», valsts budžeta nauda, Valsts kases līdzekļi? Ticiet vai ne — tiešām jau minētie 4,2 miljoni latu. Iemesls šīs summas salīdzinošajam niecīgumam cieši saistīts ar to, ka vismaz vienu mācību no «Bankas Baltija» kraha vairāk nekā 13 gadus pirms «Parex» katastrofas Latvijas valsts tomēr bija izdarījusi.
Pirms 1995. gada daudzās komercbankās bija Valsts kases ieņēmumu konti (arī «Parex», kas pie tiem bija ticis, privatizējot Latvijas Bankas nodaļu «Citadele»), un «Bankā Baltija» palika apmēram 400 tūkstoši latu budžeta naudas — tiem laikiem pamanāma summa. Pēc šīs kredītiestādes sabrukuma sākās kārtīga (arī politiska) cīņa par to, kur šie ieņēmumu konti pārcelsies. Rezultātā, kā tagad vēsta Finanšu ministrija, «līgums par valsts budžeta kontu apkalpošanu latos ar «Parex banku» tika noslēgts 1996. gada 2. janvārī, pamatojoties uz konkursa rezultātiem. Konkursa kārtībā valsts budžeta līdzekļu apkalpošanai tika izvēlētas kopumā piecas bankas».
Taču visas kārtis izjauca Valsts kases vadība, kas pārliecināja toreizējo finanšu ministru Robertu Zīli par to, cik prātīgi vispār būtu visās komercbankās likvidēt nodokļu ieņēmumu kontus un pašai Valsts kasei savā ziņā kļūt par komercbanku — nodokļi tādējādi uzreiz tiktu ieskaitīti Valsts kases kontos Latvijas Bankā, apejot komercbanku posmu.
Cik vīlušos sponsoru tādēļ pazaudēja ministra pārstāvētā «Tēvzemei un Brīvībai», protams, nav zināms, taču patiešām milzīgas valsts naudas pazušana komercbanku bankrotos faktiski tika izslēgta. 1999. gadā Valsts kasei Rīgas komercbankā vēl «iesala» ārvalstu valūtu konti apmēram 100 tūkstošu latu vērtībā, taču pēc tam jau gada beigās tika atvērts valsts budžeta apkalpošanas konts Latvijas Bankā — un «Parex» kraha laikā «Bankas Baltija» gadījums ar tajā palikušo «īsto» valsts naudu vienkārši fiziski nevarēja atkārtoties.
Palika gan vēl salīdzinoši mazā, bet tāpat kārdinošā ārpus valsts budžeta ieņēmumu kontiem atrodamā valsts naudiņa. «Valsts kases ārvalstu valūtu konti valsts budžeta un dāvinājumu apkalpošanas vajadzībām «Parex bankā» atvērti pēc 1998. gada beigās organizētās komercbanku aptaujas, kurā tika izvērtētas sešas komercbankas un to piedāvāto norēķinu kontu nosacījumi. Banku aptaujas rezultātā Valsts kase valūtas kontu uzturēšanai valsts budžeta un dāvinājumu kontu apkalpošanas vajadzībām kā galveno sadarbības partneri izvēlējās «Parex banku», līgums ar kuru tika noslēgts 1999. gada 9. februārī,» informē Finanšu ministrija.
Kāpēc šeit bija vajadzīgs «Parex»? Atbilde ir vienkārša — tāpēc, ka Latvijas Banka ar šādu «komerciālo funkciju» nevēlējās ķēpāties. Šie konti iepriekš (jau kopš valsts atjaunošanas pirmsākumiem) atradās Rīgas komercbankā, bet, tai sabrūkot, nācās tos kaut kur pārcelt — un neviens banku sfēras pārstāvis nekad nav izteicies, ka veiktajā aptaujā «Parex» būtu ticis izvēlēts negodīgi.
Kas tie bija par kontiem? Visi lielie maksājumi, piemēram, Eiropas Savienības fondu nauda, parādu apkalpošana, notika caur Latvijas Banku, taču šeit palika daudzu un dažādu valūtu konti — galvenokārt vēstniecību uzturēšanai, maksājumiem starptautiskajās organizācijās un līdzīgiem izdevumiem uz ārvalstu bankām, kā arī skaidras naudas izsniegšanai komandējumiem (kamēr dienesta braucieniem netika ieviestas debetkartes) un ienākošajai eksotiskajai valūtai no vēstniecībām.
Tiktāl par «īsto», valsts budžeta naudu, par kuru tiešām nav, kur piesieties. Cita lieta, ka bija arī dažādas salīdzinoši mazākas «valstiskās» naudiņas, piemēram, dažādu iestāžu norēķinu un darbinieku algu konti, kurus varēja atvērt dažādās komercbankās, bet bieži izvēlējās tieši «Parex banku» (te gan jāpiebilst, ka tā sauktajos tranzītkontos nauda neaizkavējas: Valsts kase vienā summā naudu pārskaita uz katru no iestādes norādītajām tās darbinieku izvēlētajām bankām, un tās saskaņā ar iestādes iesniegtajiem sarakstiem to sadala pa darbinieku kontiem). Tāpat arī lielo pašvaldību naudas līdzekļi (pagājušā gada 10. novembrī bankā atradās tiešām milzīga summa — 36 miljoni latu Rīgas pašvaldības līdzekļu), kā arī daudzu valsts un pašvaldību uzņēmumu konti, kuros brīžam atradās arī pietiekami daudzi miljoni.
Tiesa, jūs neatradīsiet nevienu lielu valsts vai pašvaldības uzņēmumu vai iestādi, kuras vadības pārstāvis atzītu, ka kāds viņu tā vai citādi spiedis kontus (vai vismaz kādu kontiņu) pārcelt uz «Parex banku», un nevienu konkrētu gadījumu neminēs arī citu banku pārstāvji. Galu galā «Parex banka» bijusi liela, stabila, valsts uzraudzīta nacionālā kredītiestāde — kāpēc gan tur neturēt daļu naudas…
Kā skaidrojama šāda vienprātība? Tikai ar to, ka šajās aprindās tas būtu sliktais tonis — iznest šādas lietas publiskai zināšanai? Tāpēc, ka «Parex» bijušajiem saimniekiem tiešām izdevās «nopirkt» desmitus un simtus ierēdņu un valsts uzņēmumu vadītāju, un finansistu (jo, lai tiktu pie šādiem lēmumiem, katrā iestādē un uzņēmumā ar viena vadītāja lēmumu vien nepietiktu)? Vai arī tāpēc, ka «Parex» piedāvājums visos gadījumos bija tik neizmērojami pārāks nekā konkurentiem?
No vienas puses, nav apšaubāms, ka «Parex» saimnieki vēlējās saņemt kādas dividendes no saviem politiskajiem kontaktiem, un dažādu valstisko kontu pārcelšana pie viņiem tiešām bija viens no nebūt ne daudzajiem veidiem, kā tās varēja saņemt. Tāpat nav apšaubāms kāda ļoti redzama valstsvīra secinājums par «Parex» saimnieku pēdējās desmitgades stratēģiju — sākumā ar visiem spēkiem savilkt pie sevis visdažādākos valstiskos kontus, tad «sabiezējušo» bilanci demonstrēt potenciālajiem ārzemju aizdevējiem un tik mīt, mīt, mīt aizņemšanās un aizdošanas pedāļus.
Taču nevar ignorēt arī to, ka vienlaikus nav atrodams nekāds skaidrs pamatojums, kāpēc lai valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi nebūtu atvēruši kontus «Parex bankā». Piemēram, 1999. gadā Labklājības ministrija pārcēla lielāko daļu savu līdzekļu no Unibankas uz «Parex banku», taču ministrs Vladimirs Makarovs paskaidroja (un formāli viņam bija pilnīga taisnība), ka vienkārši vēlējies, lai visi ministrijas līdzekļi neglabātos centralizēti — vienā bankā.
Turklāt apmēram šajā pašā laikā (tāpat kā pirms un pēc tam) notika virzība arī citos virzienos, piemēram, dažus mēnešus vēlāk Rīgas dome, nerīkojot konkursu, par skolotāju algas karšu apkalpojošo banku izvēlējās tieši Unibanku, savukārt pieteikumu iesniegusī «Parex banka» ar visu savu «milzīgo politisko ietekmi» saņēma kurvīti. Un arī turpmākajos gados «sistēmiskās» bankas darīja, ko varēja, lai tikai viena otrai no mutes izrautu kādu «valstiskās» naudas kumosu.
«Bet kāpēc «Parex» kļuva par sistēmisku banku? Kāpēc tieši šajā bankā bija tik daudz pašvaldību, valsts ierēdņu algas? Kāpēc visas ministrijas pārcēla savus līdzekļus uz «Parex banku»? Vai tie vienmēr bija labāki nosacījumi, vai arī tur bija politiskā ietekme?» — cilvēciski var saprast šo bijušās «Dienas» redaktores dvēseles kliedzienu. Taču tas sevī ietver arī atbildi — tieši tāpēc, ka «Parex» bija kļuvis par lielu banku, daudziem uzņēmumiem bija tikai loģiski vienu no saviem kontiem atvērt arī tajā.
Vai tas mums patīk vai ne, bet nav iespējams atrast kādu racionālu iebildumu lielo uzņēmumu skaidrojumiem. «Mums ir konti visās lielākajās Latvijas bankās, lai klientiem būtu ērtāk norēķināties un mums norēķini būtu lētāki. Visvairāk naudas, vēsturiski tā izveidojies, stāv SEB bankā, bet «Parex» 1. novembrī kontā bija 4,6 miljoni latu,» saka Latvijas Valsts mežu pārstāvis Tomass Kotovičs. «Latvenergo» klientu ērtībai maksājumiem par patērēto elektroenerģiju atvērti norēķinu konti astoņās dažādās bankās, kas kalpo līdzekļu savākšanai un tālākai pārskaitīšanai uz galvenajiem norēķinu kontiem,» apliecina «Latvenergo» preses sekretārs Andris Siksnis. «Mums ir konti visās lielākajās bankās, lai klientiem būtu ērti norēķināties,» saka «Latvijas gāzes» preses pārstāvis Vincents Makaris.
Tiesa, «Parex banka» Latvijas mērogiem patiešām bija liela kredītiestāde — daudz klientu, daudz kontu, daudz arī tajos esošās naudas. Rezultātā kopā 8. novembrī no «valstiskās naudas» «Parex bankā» tiešām bija gandrīz 130 miljoni latu, tiesa, krietni mazāk nekā mēnesi iepriekš. Kāpēc — par to nākamajā sērijā.