Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10264089t1hdd40.jpg)
Čehijas prezidents Vāclavs Klauss — visskeptiskākais no visiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu prezidentiem — ir spējis pēdējo mēnešu laikā noturēt Čehiju visas Eiropas uzmanības lokā (pat bez meteorīta!), spītīgi atsakoties parakstīt parlamentā ratificēto Lisabonas līgumu. Sākotnēji kā iemesls tika minēts tas, ka Lisabonas līgums ierobežo dalībvalstu suverenitāti, tad parādījās prasība sniegt Čehijai specifiskas garantijas, respektīvi, ka pēc līguma parakstīšanas neparādīsies Vācijas pilsoņu prasības atjaunot īpašuma un zemes tiesības, kuras viņi zaudēja pēc Otrā pasaules kara Čehijas teritorijā.
Tad etniskie Sudetijas vācieši tika apsūdzēti sadarbībā ar nacistisko Vāciju un izraidīti no Čehijas. Šajā jautājumā Čehijā ir vienoti gan labējā, gan kreisā spārna politiķi, līdz ar to prezidenta Klausa «gājiens», nenoliedzami, konsolidē politisko sabiedrību. Vāclavs Klauss sola parakstīt Lisabonas līgumu tikai tad, ja ES nodrošinās minētās garantijas. Sagaidāms, ka nedēļas beigās notiekošajā ES samitā jautājums tiks kārtots un ES pildīs Čehijas prezidenta prasības.
Klausa pozīciju pacentās stiprināt arī 17 Čehijas senatori, kuri iesniedza Čehijas Konstitucionālajā tiesā lūgumu izvērtēt Lisabonas līguma atbilstību Čehijas konstitūcijai. Jautājumu vajadzēja izskatīt šonedēļ, taču spriešana tika pārcelta uz 3. novembri. Ja, neraugoties uz Konstitucionālās tiesas nolēmumu par atbilstību, Klauss līgumu neparaksta, tad iespējama kļūst situācija, ka nākamajā gadā, nākot pie varas, britu Konservatīvo partija rīko referendumu. Bet tad nav šaubu, ka Lisabonas līgums tiks noraidīts. Un tas var būt ES beigu sākums. Tā ka situācija ir diezgan saspringta.
Varat nešaubīties, ka, no Vāclava Klausa viedokļa, viss notiek tautas interešu vārdā un tautas labā. Bet ko par to domā pati tauta? 59% uzskata, ka Klausam līgums jāparaksta, 23%, ka nav jāparaksta, bet 18% nezina, ko domāt. 61% ir pārliecināts, ka prezidents ar savu rīcību vājina Čehijas pozīcijas ES (30%, ka — nē, bet 9% nezina, ko domāt). Uz jautājumu «Vai Vāclavam Klausam jāatkāpjas no prezidenta amata, ja viņš neparaksta Lisabonas līgumu?» 35% atbildēja apstiprinoši, bet 65% — noliedzoši. (STEM aģentūra Čehijas TV, 17.10.2009.)
Kā redzams, Čehijas politikas «enfant terrible» iet, ja ne pret visu pasauli, tad pret ES lielā mērā, jo Čehija nu ir vienīgā valsts, kuras prezidents nav parakstījis savas valsts parlamentā ratificēto Lisabonas līgumu. Kāpēc tā notiek? Pārspriedumos parādās motivācija par vēlēšanos popularitātē apsteigt pirmo brīvās Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu, tiek sniegti aizplīvuroti mājieni par ciešu draudzību ar Krievijas politiskajiem līderiem.
Kam Lisabonas līguma ratifikācijas kavēšanās varētu būt izdevīga? Atbilde te viena. ES konkurentiem. Un tādu ir pietiekami daudz globālās konkurences laikmetā. Taču konkrētāku atbildi varētu sniegt ES ieguvumu analīze gadījumā, ja līgums tiek ratificēts un stājas spēkā.
Pašlaik «gaisma tuneļa galā» ir paspīdējusi, līdz ar to aktivizējušies politiskie manevri attiecībā uz diviem jauniem ES posteņiem: daļēji pastāvīgo Eiropas Padomes prezidenta posteni (2,5 gadi un atkārtota ievēlēšana) un ES ārlietu ministra posteni. Uz pirmo kā kandidāts tiek saukts britu bijušais premjers Tonijs Blērs un Luksemburgas Ž. K. Junkers. Pagaidām nav acīm redzamu kandidātu uz otro posteni, kaut tas būs reāli apveltīts ar lielākām varas pilnvarām nekā ES prezidenta postenis, ievērojamu budžetu, 2–3 tūkstošus lielu darbinieku korpusu un vienlaicīgu atrašanos Eiropas Komisijas viceprezidenta un Eiropas Padomes ārlietu komitejas priekšēdētāja amatā.
Lisabonas līguma rezultātā palielināsies Eiropas Parlamenta (EP) loma — tā vara un atbildība. EP tagad būs lielāka loma koplēmumu ar ES Ministru padomi pieņemšanā attiecībā uz tādām jomām kā imigrācija, lauksaimniecība, budžeta izdevumi, starptautiskā tirdzniecība. 27 valdības vairāk jautājumu lems ar vairākuma balsojumu (tur, kur agrāk bija vienbalsīga balsojuma prasība), taču tām vajadzēs panākt EP atbalstu. Nav šaubu, ka lielāka demokrātija būs pretrunā ar efektivitāti, taču nav arī šaubu, ka Lisabonas līgums var padarīt lēmumu pieņemšanas procesu ES caurredzamāku, demokrātiskāku un mazāk komplicētu. Vai tā tiešām notiks, atkarīgs no Eiropas un Latvijas politiskās elites. Taču tās motivācija ir jau cita stāsta tēma.