No pagājušā gada 4. līdz 7., pat 8. novembrim turpinājās Latvijas valsts pārstāvju un «Parex bankas» saimnieku sarunas par to, ar kādiem nosacījumiem valsts no Valērija Kargina un Viktora Krasovicka pārņems tobrīd jau pusbankrotējušās kredītiestādes kontrolpaketi.
No politiķu loģikas viedokļa, vienoties vajadzēja divu iemeslu dēļ. Pirmais — banku nevarēja vienkārši atņemt, jo Banku pārņemšanas likuma nebija, savukārt jebkādas rīcības, kurām varētu «piekasīties» abu baņķieru juristi, draudētu Latvijai ne tikai ar starptautiskiem tiesu darbiem, bet arī ar daudz nopietnākām ebreju globālā lobija sankcijām — to neoficiālās sarunās apliecina vesela virkne nebūt ne antisemītiski noskaņotu finanšu pasaules zinātāju: politkorektums esot viena lieta, bet reālā dzīve — nedaudz cita.
Savukārt otrs iemesls — Latvijas valstsvīri ar premjeru Ivaru Godmani un Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, balstoties uz fragmentāriem aprēķiniem un vispārējām aizdomām, bija nonākuši pie konceptuāla secinājuma, ka bankas slēgšana Latvijai izmaksās dārgāk nekā tās glābšana. Un tādā gadījumā vienoties ar bankas īpašniekiem bija nepieciešams — ja tas neizdotos, banku nāktos slēgt, un to Latvijas amatpersonas uzskatīja pat nepieļaujamu. Cik argumentēts bija šis uzskats, to noskaidrojām iepriekš.
Šajā ziņā abas sarunu puses bija nevienlīdzīgā situācijā — «abi VK» jau itin drīz pēc sarunu sākuma ļoti labi apzinājās, ka valsts pārstāvjiem, pēc viņu loģikas, šķiet, nepieciešams banku pārņemt par katru cenu, jo šādi taču tiks izglābta Latvijas finanšu sistēma. Savukārt galvenajam sarunu vedējam, toreizējam finanšu ministram Atim Slakterim, pēc visa spriežot, vēl šobaltdien nav skaidrs, ka «abi VK» bija, iespējams, vēl izmisīgākā situācijā nekā Latvijas valsts un ka arī viņiem par katru cenu vajadzēja banku nogrūst uz valsts pleciem (baņķieru vēlākās runas par baiso spiedienu, kura dēļ viņi bijuši spiesti atdot savas akcijas, un par viņu lēmumu «upurēt akcijas, lai mūsu lolojums strādātu un darbotos» uzskatāmas par vienkāršu koķetēšanu).
Pašas sarunas notika tieši tādā gaisotnē, kādā tās arī varēja notikt — ar reālu kaulēšanos līdz agram rītam, strupceļiem un lieliem pārdomu brīžiem abās pusēs. Abu pušu pārstāvji bija arī vienādi nervozi, nelaimīgi un neapmierināti. Nav pamata neticēt Slakterim, kurš pēc bankas pārņemšanas presei sarunu noskaņu skaidroja ar vārdiem: «Bija kaulēšanās, un teicu: ja kāds par jūsu akcijām piedāvā divus latus, būšu tikai pateicīgs, jo nav valsts bizness nodarboties ar privātbankām. Protams, tas viss viņiem nenāca psiholoģiski viegli.» Tagad viņš atzīst, ka sarunas vairākkārt patiešām nonākušas strupceļā, bet atkal un atkal atsāktas. Jo — ieinteresētas to sekmīgā pabeigšanā katra savu iemeslu dēļ bija abas puses.
Cik pamatotas ir valodas par sarunu daļas norisi ārpus valstiskajām — Finanšu ministrijas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas — telpām? Versija par dīla pārrunāšanu Viktora Krasovicka Jūrmalas «Villā Marta» joprojām zeļ un plaukst, tikai, rau, nav atrodams neviens cilvēks, kurš būtu gatavs to apstiprināt. Interneta telpā visbiežāk atrodama atsauce uz politiķi Sandru Kalnieti, kura šo versiju pieminējusi televīzijā, taču viņa pati no tās kategoriski norobežojas: «Kas tās par runām? Pirmkārt, es nekad tā neesmu teikusi. Man šķiet, ka «Dienā» bija raksts par «Parex bankas» pārņemšanas hronoloģiju un tur bija minēts, ka vēl pirms oficiālajām sarunām notika neformālas sarunas. Tas arī ir mans vienīgais informācijas avots. Jāpaskatās, vai es kādā Saeimas runā neesmu pieminējusi šo rakstu…»
Vai tas noteikti nozīmē, ka neviens valsts pārstāvis izšķirošajās dienās nav spēris savu kāju pār «abu VK» īpašumu slieksni? Ja nu vienīgi — kāds trešās šķiras gariņš (vai varbūt Andris Šķēle, vai kāds viņa pārstāvis — konsultēšanos ar Tautas partijas dibinātāju Atis Slakteris nenoliedz, taču jāņem vērā, ka pēc muļķīgās «iekrišanas» Jūrmalgeitā Šķēle, cik zināms, ir kļuvis vēl daudz piesardzīgāks gan telefonsarunās, gan kontaktu izvēlē). Ivars Godmanis un Atis Slakteris dievojas, ka tie noteikti neesot bijuši ne viņi, ne kāds no viņu pakļautības cilvēkiem, līdzīgi izsakās arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas Bankas pārstāvji, un ir diezgan liels pamats šiem apgalvojumiem ticēt divu iemeslu dēļ, no kuriem neviens nav politiķu neapšaubāmais godīgums.
Pirmais: cilvēki ar tik lielu politisko un valsts darba pieredzi kā abi minētie kungi un viņu kolēģi, neraugoties uz atsevišķām dīvainībām no «nothing special» sērijas, lieliski apzinājās, kāda politiskā pašnāvība šādos apstākļos būtu došanās «paciemoties» uz baņķieru privātīpašumiem. Un, lai nu ko, bet politiskās izdzīvošanas instinktu trūkumu viņiem abiem nevar pārmest. «Es nezinu, cik trakam jābūt cilvēkam, lai to darītu,» par šādas «ciemošanās» iespējamību tagad saka Slakteris.
Otrais: papildu sarunu protokolēšanai (kaut interesanti, ka Valērijs Kargins vēlāk «Latvijas Avīzei» apgalvoja: «Protams, sarunājāmies ar Slakteri, taču tas nekad netika protokolēts…») plašai sabiedrībai tas līdz šim nav bijis zināms, taču sarunu dalībnieki bija informēti, ka jau drīz pēc to sākšanas, pēc Godmaņa norādījuma, sarunu dalībniekus faktiski nepārtraukti sākuši «pieskatīt» Drošības policijas darbinieki. Pamatojoties uz šo «pieskatīšanu», ir arī iespējams pietiekami droši apgalvot, ka pretēji izplatītajam mītam vismaz Andra Šķēles klātbūtne sarunās nav novērota — kaut neviens pat īpaši necenšas noliegt, ka valsts pozīcijas gatavošanā prasīts arī viņa viedoklis.
Taču galvenais, protams, bija ne jau sarunu vieta, bet gan to norise un rezultāti. Tie savukārt, cik zināms par sarunu norisi, izrādījušies ļoti tieši atkarīgi no viena izšķiroša brīža sarunās, kad «abi VK» nostājušies stingrā pozā un faktiski paziņojuši: ja jūs mums neatstājat ne tikai «Parex» kontrolpaketi, bet arī bankā noguldīto naudu, tad mums tiešām nav nekādas intereses bankas glābšanā. Ja vēlaties, virziet vien uz maksātnespēju.
Ko šajā izšķirošajā brīdī valsts pārstāvji reāli zināja par abu baņķieru situāciju? Oficiāli «abiem VK» piederēja katram pa 42,89% bankas akciju, vēl pāris nenozīmīgu uzņēmumu kapitāldaļas, bet faktiski nekādu nekustamo īpašumu. Lepnās villas jau laikus bija norakstītas bērniem vai ofšorizētas, tā ka Kargins brīdī, kad viņam tika likts priekšā piekrist citu savu īpašumu ieķīlāšanai par labu valstij, ar gandrīz tīru sirdsapziņu varēja finanšu ministram teikt: «Nu, ko man tagad darīt, Ati, kādu māju nopirkt, vai, lai būtu kas ieķīlājams?!»
Arī par to, kas baņķieriem pieder ārpus Latvijas, valsts pārstāvji īsti nebija lietas kursā, un vēlāk izrādījās (par to plašāk — nākamajā sērijā), ka arī baņķieru, viņu ģimenes locekļu vai saistīto struktūru naudas līdzekļu kustību bankā valsts sarunu noslēgšanas brīdī tomēr nepārzināja. Turklāt, ja pat būtu zinājuši, neko valsts principiālajā nostājā tas nebūtu mainījis. Ivars Godmanis gan teic, ka, laikus saņemot šādu informāciju, savu nostāju būtu padarījis «niknāku», taču Atis Slakteris godīgi atzīst, ka «pēc būtības tas neko nemainītu, jo jāglābj tāpat bija valsts finanšu sistēma».
Sarunu iznākums, ņemot vērā abu pušu motīvus, bija pilnīgi likumsakarīgs — bez jebkādas korupcijas, valdības pārstāvjiem saglabājot tīru sirdsapziņu (vismaz pašu skatījumā) un tobrīd pat nenojaušot, ka patiesībā viņi no abiem baņķieriem būtu varējuši izspiest ko būtiski vairāk, valsts būtiski piekāpās vairākos jautājumos, kas finansiāli uz kopējo summu fona bija gana nenozīmīgi — «tikai» dažus desmitus miljonu latu vērti.
Citējot Valsts kontroles atzinuma «sauso» daļu, sarunu rezultātā no sākotnējā «mandāta» valdība atkāpās trīs punktos no desmit. Tā atteicās no «noteikuma, ka akcionāriem jāpārveido tiem piederošais subordinētais kapitāls par bankas apmaksāto kapitālu», un no nosacījuma, ka «akcionāri ieskaita bankas kapitālā tiem tieši vai netieši piederošos noguldījumus finanšu iestādēs Latvijā vai ārvalstīs, bet tikai katram vismaz 14 miljonu latu apmērā «Parex bankā». Savukārt nosacījumā, ka «akcionāri sniedz personīgo galvojumu par bankas bilancē neatspoguļotiem zaudējumiem, to nodrošinot ar akcionāriem tieši vai netieši piederošo kapitāla daļu kapitālsabiedrībās un citu īpašumu ieķīlāšanu par labu valstij», šā nodrošinājuma summa tika samazināta līdz miljonam latu.
No vienas puses, taisnība gan ir Slakterim, kurš uz pārmetumiem, ka no sarunām ar «abiem VK» viņš atgriezies ar vienošanos, kuras vairāki punkti atšķīrās no valdības sākotnējā «mandāta», atbild īsi: sarunas tāpēc arī ir sarunas, ka uz tām katra puse nāk ar savu uzstādījumu un tad procesā sameklē iespēju vienoties. Šajā gadījumā valstij par bankas kontrolpaketes pārņemšanu ar «abiem VK» bija iespējams vienoties, iedodot viņiem šo to no prasītā, un galu galā par galīgo ieguldījuma līgumu, kurš beigu beigās tika parakstīts 10. novembrī, lēma tas pats sākotnējo «mandātu» izsniegušais Ministru kabinets.
No otras puses, reizē ar to, ka noslēgtais investīciju līgums Karginu un Krasovicki atbrīvoja no atbildības Rietumu un Austrumu noguldītāju priekšā, tā izmaiņas arī nodrošināja viņiem, tā sakot, «cilvēka cienīgu eksistenci» viņu izpratnē. Ko tad Latvijas valdība kolektīvi atstāja abu baņķieru formālajā un reālajā īpašumā — par to nākamajā sērijā.