Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un astotā sērija sākas:
«Vējš 50km/h vairs neliekas nekas ārpus normas, konstanti nosaluši pirksti un gulēšana džemperu kārtas un siltajās garajās apakšbiksēs, sniegs dažādas formās (kā mazi ledus gabaliņi, kā pūkas, kā slapjas pļekas un asas kniepadatas), pa vidam spoža un UV staru bagāta saule - vārdu sakot, esam galīgā pasaules nomalē. Bez visiem dabas faktoriem, virsū mācas arī lielas ilgas pēc mājām un, kā mūsu draugs Artūrs teiktu, - kā vēl nekad novērtējam siltu tasi tējas un vakaru pie TV uz dīvāna.
Jau pāris dienas esam Punta Arenas, kur naktsmājas sameklējām pie Eduardo viņa hostelī «Independencia», kas ir viens no lētajiem un mājīgajiem atradumiem šai pasaules malā. Patīkami arī tāpēc, ka jo tālāk uz dienvidiem un nomaļākām vietām, jo dārgāks viss paliek. Pēc Argentīnas apsildītajām un omulīgajām mājām, Čīle šajā gadalaikā saldē kaulus. Telpas ir aukstas un nekurinātas, visi saspiedušies ap krāsniņu virtuvē taisa ēst un dalās pieredzē par piedzīvoto kalnos. Eduardo kaķenei ir sadzimuši kaķēni, kas tiek sanesti sildīties pie krāsns un protams visiem pa rokām. Hostelī pagalmā stāv džips ar piebūvi, kurā pa šo kontinentu ceļo viena franču ģimene ar diviem maziem bērniem. Nobrīnāmies kā tas īsti ir iespējams, bet vecāki mums izrādot savu māju uz riteņiem apskaidro pamatprincipus šādai ceļošanai. Sīčiem ir ierīkota sava istabiņa tādā kā plauktā, kur pilns ar spēļmantiņām un grāmatām, mamma uz mazas plītiņas taisa tēju un tētis stāsta, kā viņi šo visu plānojuši.
Sarunās ar citiem ceļotājiem saprotam arī loģistiku pārgājiena organizēšanai uz Torres del Paine nacionālo parku. Punta Arenas ir pāris stundu braucienā no Puerto Natales, kas, savukārt, ir nosacīti sākuma punkts visiem trekotājiem šai apvidū. «Lonely Planet» un citi tūrisma ceļveži nav melojuši, sakot, ka šis ir skaistākais nacionālais parks kontinentā. Skati kā no pastkartēm, garām pastaigājas nandu - strausveidīgi putni, lamveidīgais guanako un pie debesim lēnām planē ...kondori. Nevar saprast, vai šie būtu varējuši mani ar visu mugursomu uzcelt gaisā, bet katrā ziņā pāris reizes galvā pārtinu epizodi no filmas par Kapteiņa Granta bērniem.
Kopējais pārgājiens bija iecerēts uz 3 naktīm. Pirmajā dienā uzkāpām līdz pašiem torņiem. Skats uz tiem granīta bluķu kalniem ir iespaidīgs un cieņu izraisošs. Pa ceļam vienā kalnu būdiņā, atvelkot elpu mūs ar latviešu valodu pārsteidza Astrīda- latviete no Austrālijas. Viņas brālis Kārlis tikai kautrīgi smaidīja, bet māsa gan mums visu ko izprasīja un beigās solījās mūs Melburnā uz glāzi vest un pilsētu rādīt. Lapiņa ar e-pasta adresi tika ielikta kabatā un nelāgā kārtā līdz ar biksēm vēlāk arī veļas mašīnā.
Nākamajā dienā saulīte ripo pa zemes virsu. Visas iespējamas zilās krāsas toņi zvīļo ezeros un lagūnās, krūmos zied sarkanas Čīles ugunspuķes un koku galotnēs vietējie dziedātājputni izmēģina savas balsis. Tā kopumā glīti deviņas stundas, ar lielajām somām uz muguras, pa kalniem nostaigājām. Pēc tam gan nedaudz kāju ikri sāpēja un paēduši makaronus ar tunci un tomātu mērci (mūsu iecienītākais pārgājienu ēdiens) ielīdām guļammaisos un atlūzām. Naktī apkārt tādi dīvaini perkonveidigi trokšņi un dārdoņa tālumā. Abi pamodāmies un nevarējām saprast, kas tur par lietu.
Protams nebūtu tā Patagonija, ja daba kādu pārsteigumu nebūtu sagatavojusi- pamostoties nākamajā dienā un attaisot telti ārpusē mūs sagaidīja pilnīgi melnbalta ainava. Bija uzsnidzis 10cm sniegs, kurs periodiski lielās čupās krita no koku lapotnēm mums virsū. Tas arī bija izskaidrojums tiem trokšņiem naktī, jo kaut kur no kalnu virsotnēm nāca lejā lavīnas, bet tā kā bijām drošā attālumā, tad Roberta scenārijs mums nedraudēja.
Pārģērbšanās no sīpolveidīgajām drēbju kārtām un brokastis tika taisītas tai rītā ļoti operatīvi, lai ātri varētu doties tālāk. Ap pusdienlaiku viss tas baltais brīnums sāka pārvērsties slapjā murgā un mūsu kājas bija caurmirkušas slapjas. Par kāpienu uz ledāju varēja aizmirst, jo uz pēdām bīstami veidojās tulznas un tā putra saldēja kaulus nejēgā. Arī redzamība no rīta nepārsniedza 200m - 300m. Tad nu kolektīvi nolēmām mainīt plānus un ar mazu kuģīti šķērsot ezeru un atgriezties Puerto Natales. Neko nevarējām saprast, nākamajā dienā atverot internetā ziņas, ka Latvijā esot nokritis meteorīts.
Sirdi bija sākušas mākt ilgas pēc Argentīnas, tai skaitā - picas, empanadas, steiki un vīns - un tāpēc ilgi nevilkām garumā un laidām atpakaļ pāri robežai uz Kalafati. Izkāpušus no autobusa, mūs sagaidīja visi hosteļu skrejlapu izplatītāji, kuri, protams, gribēja, lai mēs paliekam tieši viņu viesnīcā. Pats pēdējais pie mums pienāca garmatains puika vārdā Leo un viņa cenas piedāvājumam nevarējām pretoties un devāmies uz savam jaunajām nakstmājām. Maza mājiņa ar skatu uz ezeru, kura peld no ledājiem atpūsti aisberga gabali un apkārt bradā rozā flamingo. Prom no tūristu centra un satiksmes - mēs ātri vien sapratām, ka šī ir īstā. Kopā ar izbraucieniem šķiet tur pavadījām vairāk kā nedēļu - sapazināmies ar Leo draugiem (divi no kuriem bija maiznieks un pavārs), dienas tika nosistas runājoties un smejot, grillējot gaļu, taisot pasaule plānākās picas un latviešu kotletes. Palīdzējam džekam dalīt skrejlapas autoostā un vedām viņam jaunus klientus, lasījām grāmatas un klausījām daudz regeju. Bobs Mārlijs bija, var teikt, ļoti iecienīta personība šai mājā.
Lielākā daļa tūristu dodas uz Kalafati, lai apskatītos Perito Moreno ledāju- apmēram 40m līdz 60m augsts, 3km plats un padsmit km garš - šis zili baltais milzenis katru dienu demonstrējas tūkstošiem fotoaparātu, kas pavērsti tā virzienā. Ik pa laikam ūdenī ar milzīgu blīkšķi veļas ledus blāķi, kas pa ezeru peld līdz pat pašai Kalafatai.
Mūsu ceļš tālāk ved uz Ficroja nacionālo parku Argentīnā, kur dodamies pāris dienu pārgājienā ar mērķi pietuvoties pašai Ficroja smailei. Ne velti šo virsotni mēdz dēvēt par «kūpošo», jo gandrīz katru dienu kalna galā kāds mākonis karājas. Tā arī visa gājiena laikā smaili ieraudzīt neizdevās, bet toties dažādi ērgļveidīgie putni tika iepazīti no 2 metru attāluma.