Jāņa ģimene dzīvo apmēram 60 kvadrātmetru lielā dzīvojamā vagoniņā – gandrīz pieci cilvēki, jo jūlijā pasaulē nāks trešā atvasīte. No labi pelnoša darba pirms vairākiem gadiem dažādu likteņa pavērsienu dēļ Jānis ir nonācis tā dēvētajā simtlatnieku programmā. Ģimenei jāiztiek ar Jāņa algu un bērnu pabalstiem, kas veido ikmēneša budžetu aptuveni 116 latu apjomā.
Jāņa darba pieredzē ir virkne visdažādāko amatu un profesiju, jo viņš sāka strādāt uzreiz pēc devītās klases. «Esmu bijis celtnieks, mehāniķis, santehniķis un sarakstu vēl varētu turpināt. Apstākļos, kad darba nav, jāizmanto katra iespēja, tāpēc esmu izmantojis iespēju iemācīties daudz ko jaunu,» stāsta Jānis.
Tagad viņam līdz oktobrim ir darbs, ar ko var rēķināties – viņš pieteicies 100 latu stipendijai un jau otro mēnesi veic teritorijas uzkopšanas darbus veco ļaužu pansionātā. Arī Jāņa sieva Ieva pieteikusies 100 latu stipendijai un maijā vēl strādās, bet pēc tam gan būs jāgatavojas svarīgajam notikumam.
Uz dzīvi nosiltinātā dzīvojamā vagoniņā Jāņa ģimene pārvācās, jo tā arī neizdevās uzcelt savu māju. «Mēs esam lauku cilvēki, un pilsētas dzīve nav domāta mums, spriedzes un ierobežojumu dēļ nejūtamies komfortabli. Turklāt te mums ir dārzs un siltumnīcas, kas palīdz ietaupīt naudu pārtikas iegādei,» lietišķi stāsta Jānis. Bet paliek citi izdevumi – rēķini, degvielas izdevumi, bērnu sagatavošana skolai un bērnudārzam, jo septembrī sešus gadus vecais Niks sāks apmeklēt pirmo klasi, bet divarpus gadus jaunais Lauris uzsāks bērnudārza gaitas.
Par projektu «Paēdušai Latvijai» Jānis uzzināja ziemā, kad bezdarbs un naudas trūkums lika pastiprināti domāt par izdzīvošanu. «Februārī saņēmām pirmo pārtikas paku, kas bija pēdējais glābšanas salmiņš, jo tieši tad pēc nostrādātajām nedēļām mežā darba devējs izrādījās negodīgs un nesamaksāja par padarīto. Mēs palikām bez naudas un iespējām pabarot savu ģimeni,» atceras Jānis.