Kristīne vienmēr bijusi cīnītāja un mīloša māmiņa saviem trīs bērniem. Tomēr dzīves sarežģītie līkloči viņas ceļā ir likuši dažādus pārbaudījumus – gan šķiršanos, gan pastāvīgas dzīves vietas meklējumus, esot vientuļajai mātei, gan arī neziņu par nākotnes stabilitāti. Taču tas nav bijis šķērslis meklēt izeju un risinājumus.
Pēc smagās šķiršanās no abu meitu tēva Kristīnei tomēr izdevās nostāties uz savām kājām un atrast arī samērā labu dzīvesvietu. Laiks gāja, Kristīnes dzīvē parādījās jauna mīlestība, un sevi pasaulei pieteica mazais dēliņš. No tā brīža Kristīnes dzīve pamazām sāka virzīties augšup.
Tomēr, kad puisēns nāca pasaulē, ekonomiskās situācijas dēļ sievietes dzīvesbiedrs un ģimenes apgādnieks palika bez darba. Kaut arī Kristīne ir bērna kopšanas atvaļinājumā, viņai tomēr nav skaidrības par finansiālo stabilitāti nākotnē, jo vēl arvien nav zināms, vai viņas darba vieta pēc šī dekrēta atvaļinājuma vēl vispār pastāvēs. Taču izveidojusies neziņa par nākotni neliedz viņai smaidīt un baudīt sava mazā bērniņa un jau lielāko meiteņu smieklus.
«Mans dzīvesbiedrs pašreiz piepelnās ar gadījuma darbiem, par kuriem saņem samaksu vairāk graudā, nekā naudā. Šādi mēs varam iegūt tik nepieciešamos kartupeļus, biezpienu un citus lauku labumus,» saka Kristīne, atzīstot, ka pastāvīga darba meklējumi nebūt nav pārtraukti.
«Man ir grūti lūgt palīdzību, jo jāpārkāpj pāri savam lepnumam un uzstādītajam mērķim – neatkarībai,» atzīst Kristīne, gan piebilstot, ka bērni ir palīdzējuši saprast - šajā situācijā lepnums nav galvenais. Neraugoties uz notiekošo, Kristīne tomēr smaida, sakot, ka mazais dēliņš un saprotošās meitas palīdz sasparoties. «Paskatos uz citām ģimenēm, kurām ir vēl grūtāk, saprotu, ka es taču varu pasmaidīt par to, kas man ir!» saka Kristīne.
Viņa atzīst, ka pārtikas pakas, ko sniedz projekts «Paēdušai Latvijai», ļāva atvilkt elpu par ikmēneša iztiku, lai ģimene varētu iegādāties visas nepieciešamās lietas vecākās meitas vidusskolas gaitu uzsākšanai – grāmatas un citu vajadzīgo.