Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10345680t1ha65b.jpg)
Jaunā valdība ir nopietna uzdevuma priekšā – jāizstrādā 2011. gada budžeta projekts. Priekšvēlēšanu gaisotnē gandrīz katrs solīja pārskatīt valsts birokrātisko aparātu un tajā meklēt rezerves. Latvijā ir viens no lielākajiem birokrātiskajiem aparātiem, kas audzis neprasmīga menedžmenta un «trekno gadu» dēļ. Administratīvajām funkcijām vien tiek iztērēti vismaz 50 miljoni lati gadā. Ieviešot tā saucamo vienoto pakalpojumu centru pieeju, valsts gadā ietaupītu vismaz 15 miljonus latu. Tieši atbalsta funkciju centralizācijā slēpjas meklētās naudas rezerves. Lai ieviestu minēto pieeju nepieciešamas gan organizatoriskas izmaiņas, gan pakalpojumu sniegšanas procesu standartizācijas, gan arī vienotas uzskaites un vadības IT sistēmas.
Tehniska iespēja Latvijā veidot vienotas, centralizētas uzņēmumu un iestāžu vadības sistēmas parādījās deviņdesmito gadu vidū, kad Latvijā tika izbūvēti pietiekami ātrdarbīgi datu pārraides tīkli. Pirmie savu sistēmu centralizāciju veica saimnieciskie uzņēmumi, tādi kā «Lattelecom», «Latvenergo», «Latvijas valsts meži» (LVM) u.c. Jebkuram menedžerim liekas absurdi, ka uzņēmums vai uzņēmumu grupa vienlaikus darbinātu vairākas grāmatvedības, personāla vadības, finanšu plānošanas programmas un struktūrvienības, jo tas ir ne tikai dārgi, bet arī apgrūtina pieeju informācijai, līdz ar to samazina iespējas pieņemt lēmumus un kontrolēt uzņēmuma darbu.
Līdz šim Latvijas publiskajā sektorā «treknajos gados» racionāls menedžments netika uzskatīts par prioritāti. Katra iestāde darbojās tai piešķirtā budžeta ietvaros, un nevienu neinteresēja, kā samazināt administratīvās izmaksas vai tās kontrolēt. Drīzāk grēks bija neapgūt līdz gada beigām iestādei piešķirto finansējumu. Latvijas valsts tikai administratīvo funkciju nodrošināšanai tērē aptuveni 50 miljoni latu gadā. Precīzi šo skaitli gan neviens nosaukt nevar, jo valstī nav vienotas grāmatvedības sistēmas. Šo problēmu īpaši asi izjuta valsts funkcionālā audita laikā, kad jautājums, piemēram, cik valsts maksā par IT uzturēšanu, tā arī palika neatbildēts, jo šādā griezumā dati netiek uzkrāti. Lai atbildētu uz teju jebkādu vadību interesējošu jautājumu, nepieciešams iestādēm izsūtīt anketas; tad paļauties, ka atsūtītie dati ir pareizi, pēc tam anketas apkopot, bet - tad iegūtā informācija faktiski ir jau novecojusi... Līdz ar to šobrīd atliek paļauties uz veco menedžmenta principu, kad lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz meliem un minējumiem («lies and guesses»), jo objektīvas informācijas iegūšana ir pārāk laikietilpīga, nereti pat neiespējama.
Pērn un šogad veiktie budžeta samazinājumi ļoti stimulēja situācijas uzlabošanos, jo nācās optimizēt izmaksas. Piemēram, Valsts zemes dienests (VZD) vēsturiski uzturēja deviņas reģionālas grāmatvedības sistēmas un datus apkopoja Rīgā, centrālajā aparātā. Pēc centralizācijas, kura izmaksāja aptuveni 50 000 latus un tika veikta četros mēnešos, iestādes gada izdevumi samazinājās par aptuveni 100 000 latu un parādījās iespēja daudz efektīvāk strādāt, to starp kontrolēt izdevumus.
Šādi piemēri pēdējo divu gadu laikā ir gan valsts, gan pašvaldību iestādēs. Līdz ar to, uzskatu, ka pašreiz valsts atbalsta funkciju nodrošināšanai tērētos aptuveni 50 milj. latu gadā ir iespējams samazināt vismaz par 30%, kur ietaupījums rodas gan novēršot funkciju dublēšanos, gan samazinot tehniskās infrastruktūras un programmatūras izmaksas - tur kur iepriekš vajadzēja 9 serverus ar visu datu bāžu un pārējo programmatūru, tur pēc centralizācijas vajag tikai vienu, utt.
Atbalstāms un pareizs ir iepriekšējās valdības uzsāktais kurss ieviest vienotu ministriju datu centru un atbalsta funkciju programmatūras centralizēšanu vismaz līdz ministriju un to pakļautības iestāžu līmenim. Mērķis ir panākt, lai katra ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās iestādes strādā ar vienu grāmatvedības un finanšu vadības programmatūru, izmanto vienotus klasifikatorus, vienādu uzskaites un vadības metodiku, līdz ar to arī uzkrātā informācija būtu savstarpēji salīdzināma un analizējama. Jāpiebilst, ka aprakstītā IT sistēmu standartizācija un centralizācija ir vienīgā iespēja, kā daļu no valsts realizētajām atbalsta funkcijām nodot ārpakalpojumu sniedzējiem, jo tas ir priekšnoteikums atbalsta procesu standartizācijā, bez kā nav iespējams ieviest vienoto pakalpojumu centru modeli, kāds tiek praktizēts daudzās attīstītajās valstīs. Par centralizācijas projekta ieguvumiem un nepieciešamību varētu turpināt runāt vēl daudz. Esmu uzskaitījis vien, manuprāt, būtiskākos: atbalsta funkciju izmaksu samazināšanu un kontroles un informācijas pieejamības uzlabošanu, tomēr pat šie divi minētie ir vairāk nekā pietiekams iemesls, lai uzsāktu šo projektu nekavējošu realizāciju.