Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10373260t1he4cd.jpg)
Tas, ka saistībā ar Vispasaules Onkoloģijas dienu ir tapis šis raksts, ir tikai nejauša sagadīšanās, bet ceru šī sagadīšanās varbūt liks mums visiem aizdomāties un mainīt attieksmi vienam pret otru...
Pirms pāris nedēļām mana sievas māte tika ievietota Valsts Onkoloģijas centrā, lai noskaidrotu kas ir tas «aizdomīgais bumbulītis» viņas krūtī, jo ar reģionā esošo, augstas kvalitātes iekārtu, to noteikt neesot bijis iespējams. Pēc ārstu teiktā arī pēc analīzēm nevarot saprast, kas tas īsti ir un tāpēc krūts tikšot atvērta un tad varēšot paskatīties un secināt kas tad tur ir...
..sievas māte pamodās ar pilnībā noņemtu krūti un limfmezglu. Pilnībā neapšaubot mediķu profesionalitāti ir skaidrs, ka šāds lēmums ir bijis jāpieņem un tas ir bijis vienīgais veids, kā uzveikt ļaundabīgo audzēju, kas bija izveidojies.
Bet tas, kas Onkoloģijas centrā notiek pēc operācijas, ir sabiedrības diskusijas vērts, un atbildīgo amatpersonu pilnīga neizdarība vai vienkārši nevēlēšanās ko darīt:
1. Nodaļā nav pieejams neviens psihologs, kas varētu strādāt ar fiziski izkropļotajām un psiholoģiski nomocītajām sievietēm. Tā neziņa, šķietamais apkaunojums un sievišķības zudums ir saredzams ikkatrā skatienā. Sievietes kaut kādā veidā pašas cenšas sevi stiprināt sarunājoties. Tā bezcerība, nolemtība un šķietamais pasaules un dzīves gals gaisā virmo ik uz soļa. Vai tas maksā miljonus - piesaistīt psihologus?
2. Ieliktņi, krūts protēzes un speciālie mastektomijas krūšturi – Valsts nedod pat pirms protēzes ieliktni, lai pacients varētu nokļūt līdz veikalam vai mājām. Nekas nav arī darīts, lai sievietes varētu tās iegādāties uz vietas Onkoloģijas centrā. Ir pilnīgs informācijas vakuums; nodaļā figurē pāris skrejlapiņas ar vingrojumu kompleksiem. Pacientes savstarpēji risina un meklē krūšturus, radi mājās interesējas par protēzēm, pērk tās internetā no ārzemēm. Jāpiebilst arī fakts, ka protēžu klāsts ārpus Latvijas ir liels un bez pacienta klātbūtnes ir grūti piemeklēt īsto formu, lielumu. Lai to noteiktu ir jāmeklē un jāskatās video youtube, kur ārzemju speciālisti stāsta kā nomērīt krūti, cik liela nozīme protēzes svaram, lai nesāktos mugurkaula deformācijas. Ja kādā no palātām kādas sievietes radi ir sagādājuši protēzi, tad visas skrien skatīties uz to kā uz brīnumu, kā uz ārzemju zeķu biksēm Padomju okupācijas laikā. Sievietes runā par kaut kādu griķu maisiņu šūšanu – bet cik tas ir pazemojoši!!! Kur ir normālie uzņēmēji? Kur ir Onkoloģijas centra iniciatīva šādu uzņēmēju piesaistei? Kur ir Valsts attieksme saistībā ar šo protēžu iegādi? Ja nevar ar tām nodrošināt bez maksas, tad vismaz PVN var noņemt!!! Vai kādam Veselības vai Finanšu ministrijas vai Saeimas komisijas loceklim tuvam cilvēkam ir jāiziet cauri visam šim pazemojuma murgam, lai kaut ko mainītu?
3. Māsiņas, kas apkopj un palīdz pacientēm ir vienkārši fantastiskas, bet pārējo darbinieku attieksme ir kā pret gaļas blāķiem. Kā kautuvē. Ne iejūtības, ne cieņas. Pacienti tiek pārsieti citu pacientu klātbūtnē. Pārsienamā istabā nereti ir pa trim pacientēm reizē. Kamēr vienu pārsien, otram liek noģērbties un gaidīt. Antibiotikas tiek dotas tikai pie augstas temperatūras, bet ja tās nav, tad var mierīgi gulēt un pūt... ķermenī ievadītā drenāžas caurule ir apšaubāmas kvalitātes, cieta un neelastīga. Kaut vai youtube ir redzams, ka šādas caurules mēdz būt arī lokanas un mīkstas, kas stimulē šķidrumu iznākšanu. Es saprotu, ka šī ir ārsta ikdiena tik un tik operācijas nedēļā, tik un tik pārsiešanas tik un tik.... nežēlīga, labi neapmaksāta rutīna, bet es atvainojos; ja ārsts uz cilvēkiem skatās un viņus uztver tikai kā pacientus – gaļas blāķus, tad šim ārstam būtu ļoti spēcīgi jāpārdomā vai viņš ir īstajā vietā.
4. Dezinformācija – sievietēm tiek barotas ar informācijas kripatām, tad kad ārsts atnāk. Nav pilnīgas informācijas, kas nepieciešams ierodoties centrā un nav savlaicīgas informācijas, kas būs nepieciešams dodoties prom. Ja pēc operācijas uzreiz būtu zināms, ka ejot prom būs vajadzīgi tik un tik metri elastīgās saites, tos varētu laicīgi sagādāt. Kādas protēzes ir pieejamas un kādas būtu labākas. Bet ja tas tiek pateikts dienu pirms došanās prom un sieviete dzīvo Daugavpilī? Kādēļ šo visu nevar vienreiz uzrakstīt uz A4 lapas un kaut vai piespraust koridorā pie sienas? Sievietēm tāpat ir jāstaigā pa koridoru, jāvingro... to darot, varētu lasīt bukletus, informāciju pie sienas.
5. Beigu pazemojums – šodien, ārsta virsvadībā, kas aicina neslēpties un nemukt, palātā ierodas TV filmēšanas grupa, kas, solot sejas nerādīt, filmē materiālu. ...it kā šīm sievietēm tāpat nepietiktu pazemojuma un raudās pavadītu un negulētu nakšu...
Ticu, ka šo rakstu cilvēki komentēs kā kaut kādas nepamatotas, vispārinātas sūdzības vai mirkļa emocijas, ka cilvēki Latvijā mirst badā un es šeit cepos dēļ «tādiem sīkumiem» . Cilvēki, šeit runa nav par sīkumiem, šeit ir runa par cieņu, par cieņu vienam pret otru, par cieņu pret iekšēji pazemotām sievietēm, par ārsta cieņu pret savu pacientu. Ja mēs necienīsim viens otru, savā darbā nevēlēsim otram to labāko, tad nekādas Pasaules Bankas, Eiropas Savienības, NATO vai Valsts augšupejas nelīdzēs, jo mēs vienkārši sapūsim kā tauta no iekšienes...
Uldis