Ošlejs par to, vai SVF vadītāja apcietināšana ietekmēs procesus Latvijā

Viņš paskaidroja: «Lai labāk izprastu, ņemsim vērā, ka SVF astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados vienmēr pieturējās pie viena veida politikas. Ja valsts nokļuva maksājumu krīzē, tad valstij lika samazināt izdevumus, lai sabalansētu budžetu. Šo politiku sauca par Vašingtonas konsensu, kas saturēja arī politiskas prasības. Problēma visai šai pieejai bija tāda, ka, samazinot izdevumus valsts budžetā, samazinās privātpersonu ienākumi. Katrs valsts ierēdnis ir privātpersona, kas patērē. Ja samazina valsts budžetu, privātpersonas var mazāk patērēt un valsts ekonomika sarūk. Daudzas valstis, ievērojot šo SVF politiku, piedzīvoja krahu, jo «taupības politika» noveda pie ekonomikas samazināšanās un ilgstošas stagnācijas. Beigu beigās valstis bija spiestas vai nu bankrotēt, vai devalvēt valūtu. Kad par SVF izpilddirektoru kļuva Dominiks Štrauss-Kāns, kurš ir franču sociālists, viņš ienesa jaunas vēsmas SVF.»

«Arī Valūtas fondā sāka runāt, ka taupības politika nekur nenoved, ka to nevajag ievērot, ka vajag domāt nevis kā taupīt, bet kā augt. Ja valsts strauji aug, tad valsts ir arī spējīga atmaksāt aizdevumu. Tāpēc daudz svarīgāk, ka valsts strauji aug, nevis ietaupa, mēdza runāt Štrauss-Kāns,» norāda Ošlejs.

Ošlejs uzsvēra: «Vēl vairāk. Lai valsts varētu strauji augt, valstij vienā vai otrā veidā ir jānoraksta daļa parādu. Vai nu tas notiek, samazinot naudas vērtību, to devalvējot, vai radot inflāciju, vai vienkārši daļu parādu norakstot, lai valsts varētu straujāk augt.»